Braukšu mācīties.

Gandrīz katru dienu man nākas atbildēt uz jautājumiem no sērijas '' es tā dzirdēju, ka tu pēc 9. brauc apmaiņas programmā, vai ne? '' ; '' kāpēc uz Ungāriju? ''; '' tu jau esi sākusi mācīties ungāru valodu? ''; ''tev nepietrūks draugu un ģimenes?'';'' kāda vispār tam jēga?'' ''kad tu aizbrauc?'' un tamlīdzīgiem. Tad nu esmu saņēmusies, lai uzrakstītu tādu lielo rakstu par to visu, ar vēlmi viest jūsos skaidrību.
Tātad, es dodos prom 15. augustā. Ja pavisam godīgi, tad šis datums vēl nav apsolīts, taču manā krājumā ir vairāki visai droši pierādījumi, kas liecina par to, ka tieši šī būs tā diena, kad sāksies mans lielais apmaiņas piedzīvojums. Ticu, ka pavisam drīz saņemšu no YFU lidmašīnas biļetes, kas man ļaus apvilkt šo datumu kalendārā ar neizdzēšamu tinti.
Jā. 7. maijā būs palikušas tieši 100 dienas līdz prombraukšanai. Grūti teikt, kā tas liek justies. No vienas puses, ir tā milzīgā vēlme ātrāk doties, izjust pasauli uz savas ādas vēl vairāk, kā jebkad iepriekš, un sākt jaunu, pavisam savādāku dzīvi. No otras - parādās aizvien spēcīgāka apjausma, ka brīdī, kad 15. augustā ieiešu lidostas drošības kontrolē, viss būs atkarīgs tikai un vienīgi no manis pašas. Tā sajūta, apzinoties, ka man tiks dota tik liela patstāvība un brīvība, ir reizē gan fantastiska, gan ārkārtīgi biedējoša, jo tomēr ir mazliet bail to nejauši pārvērst pārgalvībā vai muļķībā. Līdz galam varēšu uzticēties tikai sev, jo tie citi būs un paliks kaut mazliet sveši, neizprotami. Nu, tomēr -  cita kultūra, mentalitāte, audzināšana. Lai nu kā būtu, man vajadzēs pacensties atrast sevī ungārieti.
Taču kas man lika nonākt līdz šādam lēmumam - gadu mācīties citā valsī, pie tam, tieši Ungārijā? Jau atkal būs jāpateicas varenajam internetam, jo tieši ar tā palīdzību es uzzināju par YFU programmas eksistenci un darbību, nejauši uzrokot kādas meitenes blogu, kura rakstīja par savu apmaiņas gadu ASV. Tobrīd mācījos 7. klasē. Pavadīju veselu dienu, lasot par viņas gaitām tālajā zemē, manī dziļi iesakņojās vēlme pašai ko tādu izmēģināt, taču, nepietiekamā vecuma dēļ, nācās šo ideju iesaldēt līdz vēlākam laikam. Lai īsinātu gaidīšanu, izdomāju, ka derētu palūkoties, kā tas izskatās no otras puses. Brīnumainā kārtā, man patiešām izdevās pielauzt savus vecākus uzņemt mūsu ģimenē apmaiņas skolnieci no Vācijas. Tā mūsu mājās 2010. gada 21. augustā ienāca Lina, vēl diezgan panaiva, 16 gadus veca meitene, kura latviski nerunāja gandrīz ne vārda un nebija īsti pārliecināta, ko no šī visa sagaidīt. Bija jāpaiet nepilniem 11 mēnešiem, lai mazais Linchens mājup aizbrauktu kā 17 gadus vecā Lina, kas tekoši runā latviski, kaut nedaudz saprot, kas latvieši par zvēriem, ko viņi ēd, domā un kā ģērbjas, piedzīvojusi skarbo Latvijas ziemu un spējusi gandrīz gadu izturēt reizēm tik pat skarbos latviešus. Togad viņa izauga. Jāatzīst, ka līdz ar viņu, ievērojami paaugos arī es. Viss mans toreizējais skatījums uz pasauli un dzīvi sabirza sīkās drumslās, un vietā nāca jauns - daudz pamatotāks un pareizāks. Esmu ļoti pateicīga, ka man salīdzinoši agri tika dota iespēja saprast, ka var arī tā - savādāk. Šo apgūto savādākumu es cenšos noturēt sevī, neļaut laikam to izdzēst, un man prieks, ka to ik pa laikam iespējams atsvaidzināt ar savstarpēju ciemošanos. Gads, kuru Lina pavadīja mūsu mājās, bija manā dzīvē līdz šim vispiepildītākais un atklāsmēm bagātākais. Tā bija vislieliskākā iespējamā mācībstunda 11 mēnešu garumā, kurā varēju apgūt visu to, ko man skolā neiemācīs. Jāatzīst gan, ka ne jau simprocentīgi. Šobrīd apgūti kādi 20 %, apmēram 30% nāks no Ungārijas, otra puse man jāsakrāj atlikušās dzīves laikā.
Tāda ir arī mana galvenā motivācija, dodoties apmaiņas gadā - mācīties. Ne jau tās lietas, ko mums cenšas iemācīt skolā, bet pašu interesantāko priekšmetu - pasaules zinības. Dažādus dzīves un domāšanas modeļus, ikdienišķus sīkumus, tradīcijas un kultūru, valodas, ēdienu receptes... Man būs iespēja kaut ko sev (un no sevis!) pielipināt vāciešiem (domāju, ka īpaši daudz jaunu atklājumu negūšu, taču nekad neko nevar zināt :D), meksikāņiem, somiem, dāņiem, taizemiešiem, japāņiem un turkiem (tieši šo tautību jaunieši augustā tiksies Ungārijā, lai gadu tur apgūtu pasaules zinības), taču uzsvars, protams, tiks likts uz ungāriem. Es gribu viņus saprast. Un ceru, ka viņi kaut mazliet gribēs saprast arī mani.
Tagad esam nonākuši pie vissvarīgākā, jūsu prātus visvairāķ nodarbinošā jautājuma: Kāpēc Ungārija? Uz šo jautājumu gan varu, gan līdz galam nevaru atbildēt. Negribu, ka atbilde izklausītos pēc taisnošanās vai kā tamlīdzīga, man nevienam nav jāattaisnojas par savu izvēli, lai gan cilvēku reakcija dažreiz liek domāt pretēji: ''Kā - uz Ungāriju? Kāpēc?''; ''Varēji labāk uz Vāciju vai ASV!''; ''Ko tu pēc tam darīsi ar ungāru valodu? Kaut kā bezjēdzīgi tas viss..'' ; ''Tur nav ko darīt!'' ; ''Neattīsta čigānu valsts!'' utt. Tādā gadījumā, ko jūs teiktu, ja es izvēlētos Argentīnu? :D (Viena no manām sapņu valstīm apmaiņas gadam.)
Stāsts ir šāds: Ļoti gribēju braukt uz kādu ne-Eiropas valsti, taču vecāki iebilda. Tā nu izvēlējos valsti Eiropā, par kuru nezināju gandrīz neko, un kura likās vistrakākā. Gribu piedzīvojumu, gribu iegūt savu īpašo Ungāriju, jo, piemēram, Vācija liekas pārāk izdalīta, bezpersoniska. (Tikai, lūdzu, neapvainojies, ja brauc/brauci uz Vāciju ar YFU/AFS. Šis ir mans subjektīvais un, iespējams, ne līdz galam objektīvais viedoklis.)
Es ļoti ceru, ka pasaules mācībstundu starplaikos man izdosies iegūt vēl kaut ko - spēcīgu personību. Un zaudēt visu to, ko vairs nevēlos paturēt.
Ballēšanās ar vietējiem līdz zemei, visādu muļķību darīšana, trakulības, ko neatļautos savā valstī? Arī tas ir apmaiņas gads. Viegli rodas ilūzija, ka esi no savas īstās dzīves par tālu, lai kāds uzzinātu, ka šī ir paralēli eksistējoša pasaule, kam ar reālo ir maz sakara. Arī fakts. Tikai jācenšas atrast un nepārkāpt to trauslo robežu, kuras šķērsošana var beigties ar mājās sūtīšanu.
Esmu apņēmusies ņemt no Ungārijas visu, ko man tā dos, un neko nenožēlot. Protams, man pietrūks Latvija, mājas un ģimene, draugi, bet tur aizbraukt IR tā vērts. Latvijas dzīve nekur nepazudīs, un pēc Ungārijas tā atsāksies jaunā kvalitātē.
''Twenty years from now you will be more disappointed by the things that you didn't do than by the ones you did do. So throw off the bowlines. Sail away from the safe harbor. Catch the trade winds in your sails. Explore. Dream. Discover.''