pārdomas.

Man patīk vēlas pēcpusdienas Budapeštā, kad pār Parlamentu riet saule un debesis izgaismojas visās varavīksnes krāsās, patīk tie 7 tilti pār Donavu un skats, kas paveras no Citadellas. Man patīk runāt ungāriski, stundām ilgi klīst pa pilsētu, iepazīstot jaunas ieliņas un iegriežoties nelielās beķerejās, lai nopirktu kakaós csiga vai túrós táska. Patīk redzēt to kalnu tālumā, kad šķērsoju tiltiņu, mērojot ceļu mājup no autobusa pieturas. Man patīk būt Karinthy Frigyes Gimnázium skolniecei, sasmaidīšanās un sveicieni gaiteņos, patīk sēdēt uz galda blakus mūsu garderobei un smieties par pilnīgi muļķīgām lietām kopā ar klasesbiedriem. Patīk saukt pat mazāk kā pirms gada iepazītus cilvēkus par draugiem, sarunu naktis ar pārējiem apmaiņas studentiem un pa 50. tramvaja logu redzamās it kā tik bezpersoniskās Kispest rajona blokmājas (lai gan patiesībā tām šā gada laikā radusies ļoti īpaša nozīme, taču ne kurš katrs pelnījis dzirdēt šo stāstu). Man patīk, ka mans vārds ungāriski nozīmē viņa/viņas putns un kad kāds saka, lai nebraucu prom, jo ļoti pietrūkšot. Patīk. Patika?

Pēc nieka 4 nedēļām tas viss būs pagātne, kaut kur otrā Eiropas malā paralēli vēl aizvien eksistējoša dzīve un cilvēki, kas gaida ciemos, fotogrāfijas glītos rāmīšos pie istabas sienām Latvijā un saldrūgtas atmiņas par to, kā es reiz tad, kad man bija 17, vienā no mūsu kontinenta skaistākajām galvaspilsētām, mācījos patstāvību un sajust pasaules elpu.

‘’Manas dzīves labākais gads’’, kā to parasti reklamē apmaiņas programmu organizācijas (un kam man atliek tikai piekrist), nenovēršami tuvojas finišam. Vēl 30dienas pamodīšos Nagy ģimenes mājās, 7:30 došos uz skolu, pēc stundām iešu uz ungāru valodas nodarbībām vai pavadīšu laiku kopā ar draugiem, vakarā braukšu mājās un vakariņošu ar viesģimeni (lai gan jau sen liekas mazliet dīvaini viņus saukt par ‘’vies’’ ģimeni. Šie 4 cilvēki ir un mūžam paliks mana otrā ģimene), nedēļas nogalēs ceļošu pa Ungāriju…  Šejienes dzīvē jau labu laiciņu iestājusies tāda patīkama noteiktība, kuru tomēr negribētu dēvēt par rutīnu, jo vēl aizvien notiek dažādi negaidīti pavērsieni; rodas spontānas idejas, kas noved pie trakiem piedzīvojumiem un ik dienu var atklāt ko jaunu.

Līdz ar noteiktību radās māju sajūta. Pārsteidzoši gan, cik ātri iespējams pie visa pierast un pieņemt, ka tā, kā ir tagad, bijis vienmēr. Mana aizbraukšana – 15. augusts -  liekas tik sen, taču tajā pašā laikā tā, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Vairs neatceros, kā dzīvoju Latvijā. Neatceros, ko domāju, kas man bija nozīmīgs, par ko sapņoju, kādus mērķus sev uzstādīju un kāds cilvēks biju. 10 mēnešus pastāvējusi tikai šī dzīve un šejienes notikumi. Par vienu gan esmu droša – es esmu mainījusies. Esmu sapratusi, kāds cilvēks vēlos būt un ko gribu iesākt ar nākamajiem 5 savas dzīves gadiem. Par 2. jūliju, datumu, kad atkal atgriezīšos visīstākajās no īstajām mājām, man ir dalītas emocijas. No vienas puses, nespēju sagaidīt un ļoti vēlos sākt veidot to ‘’pastāvīgo dzīvi’’. Ja nu kādam šis termins izklausās nedaudz dīvaini, varu paskaidrot. Apmaiņas gads ir ‘’dzīve gada laikā’’. Tev tiek dota iespēja izmēģināt tik ļoti daudz ko, eksperimentēt, darīt tādas lietas, ko savā valstī neuzdrošinātos. Ārkārtīgi liela brīvība, jo ir tā ‘’neviens Latvijā nezinās, kāds cilvēks es biju Ungārijā/ASV/Argentīnā/Vācijā utt. ‘’ sajūta, kura, jāatzīst, rodas visai pamatoti. Ungārijā esmu iemantojusi citu Es, bet man nav nekādas pārliecības, ka to izdosies atvest līdzi uz Latviju. Un kurš gan teicis, ka vajag? Tās ir 2 pilnīgi atšķirīgas, līdz galam nesavienojamas pasaules, ar citiem cilvēkiem, notikumiem, atmiņām, noskaņām un sajūtām. Tomēr no pirmās dienas ir skaidrs, ka, vienalga, lai cik labi vai slikti tev klātos, tas nav uz visiem laikiem. Lai cik ļoti tu arī censtos pārlieku nepieķerties, viesvalsts ir tevi ievilkusi savā varā vēl pirms paspēj attapties. Pagaidu variants. Dzīve, kurā iespējams viss, taču visām labajām lietām skaidri zināms beigu termiņš. Tā ir tā otra puse un iemesls, kāpēc man tomēr nu jau ļoti gribas braukt mājās.  Esmu izslāpusi pēc pastāvīgām lietām, attiecībām, pēc kaut kā paliekoša. Pēc tā, ka nevajag izvērtēt  - mēģināt piekļūt cilvēkam tuvāk un iepazīt, vai tomēr ieturēt veselīgu, sevi saudzējošu distanci, gadījumam, ja nu atklājums ir tik lielisks, ka tā pāragra pamešana  izrautu milzīgu, nekad vairs neaizpildāmu robu sirdī.

Pavisam drīz sāksies atvadas, un es tām neesmu gatava. Šaubos, ka jebkad būšu. Es zinu, ka visus svarīgos cilvēkus pavisam drīz satikšu un mīļās vietas atkal ieraudzīšu  (viesmāsa mani jau uzaicinājusi uz savu Szalagavató novembrī), taču ne jau tur slēpjas problēma, jo… nu… kā lai to pasaka… man vienkārši ļoti negribas tikt pie ex-apmaiņas studenta statusa.  Būs visādi laiki, gan labi, gan slikti, taču kaut kas tāds kā apmaiņas gads – vairs nekad…

Un, ja nu tu kādreiz mani Latvijā redzēsi it kā tukši veramies tālumā vai mīklaini pie sevis pasmaidām, vari būt drošs, ka tajā brīdī manas acis redz saulē mirdzošus Budapeštas tiltus, domās klejoju pa Karinthy ģimnāzijas gaiteņiem vai prātā ienācis kāds no tiem mirkļiem, kad licies – nekur un nekad iepriekš neesmu jutusies tik laimīga, cik tur. Man būs mans gads, ko neviens nespēs atņemt, gads, kas noteikti ir un paliks viens no svarīgākajiem visā dzīvē un daudz jo daudz stāstu, ko vecumdienās stāstīt mazbērniem. Man būs mana Ungārija, kurā uz mūžiem atstāta puse sirsniņas un piedzīvotas vienas no skaistākajām dienām. Un, lai kas arī notiktu, tas ir kaut kas tāds, kas vienmēr paliks ar mani. Es vienmēr būšu mazliet ungāriete. Mūžīgi mūžos.

15 Ungārijai/ungāriem raksturīgas lietas

Sveicināti. Tā kā man sāk likties, ka tie ieraksti, kuros vienkārši atstāstu, ko esmu darījusi, nav pārāk izklaidējoši, nolēmu, ka derētu uzdrukāt kaut ko mazliet savādāku, vispārīgāku. Tad nu šeit jums būs neliela atkāpe no mana ikdienas bullshit, ja ir vēlme šāda veida rakstus lasīt biežāk, tad droši pastāsti man to kādā no sociālajiem tīkliem vai vienkārši šeit, ar komentāra palīdzību. Varat arī ieteikt tēmas, kas interesē vairāk, kādu manas šejienes dzīves aspektu, kura smalku analīzi gribētu atrast te. :D Gaidīšu!
___________________________________________________________________
15. aprīlī apritēja 8 mēneši kopš atrados šajā it kā Eiropas kartē ne būt ne pamanāmākajā, taču tik interesantajā valstī. Pa šo laiku ir sakrājušies dažādi secinājumi, atziņas, saraksts ar lietām, kas pie viņiem notiek savādāk. Nekā tāda ārkārtīgi eksotiska jau te nav, te pat Eiropā vien esmu, taču ir sīkumi, kas tomēr atšķiras no tā, ko līdz šim esmu piedzīvojusi Latvijā. Tad nu jums svinīgi prezentēju savu pirmo šāda veida rakstu - 15 Ungārijai/ungāriem raksturīgas lietas! :)
1) Iepazīstoties, vienmēr pirmo nosauc uzvārdu un tikai pēc tam vārdu. Nu, vismaz tā tam oficiāli vajadzētu būt, taču ir cilvēki, kas tomēr izvēlas to darīt klasiskajā, visur citur pasaulē, izmantotajā veidā. Un tādā gadījumā, ja personu sauc, piemēram, Norbert Sándor, var tikai minēt, kurš no šiem diviem tad ir vārds un kurš - uzvārds, jo abi var būt gan viens, gan otrs... Vēl aizvien šis manī raisa lielu apjukumu...
2) Komplimenti. It nemaz nepārspīlēju, sakot, ka nav ne dienas, kad nesaņemtu kādu komplimentu un tas nav tikai tāpēc, ka esmu no ārzemēm vai apmaiņas skolniece - arī paši ungāri viens otram tos bārsta pa labi un kreisi. Man īsti nelīmējas kopā tas, kā viņi paši sevi uzskata par nelaipnu un pesimistisku tautu, taču tajā pašā laikā viņi vienmēr pateiks kaut ko jauku, uzsmaidīs, palīdzēs utt.
3) Puiši ir ārkārtīgi džentlmeniski un var ļoooooti labi just, ka audzinot viņiem iepotēta ideja - sievietes/meitenes dēļ jābūt gatavam uz visu. Vienmēr tevi palaidīs pa priekšu, panesīs somu, piedāvās jebkāda veida palīdzību, atvērs durvis utt. Turklāt, draudzējoties ar puišiem, var ietaupīt daudz naudas - pat, ja tiešām esat tikai ''friends zone'', viņš tik un tā par savu pienākumu uzskatīs tev visu izmaksāt. :D
4) (Side note - par visām lietām, kas attiecas uz skolu, man grūti tā vispārīgi spriest, jo Karinthy Frigyes Gimnázium tomēr nav gluži parasta ungāru skola, tā ka tos punktus drīzāk būtu jāsauc par '' kas raksturīgs KFG skolēniem'', bet nu vienalga, haha. ) Skolēni ļoti baidās kļūdīties. Ja stundā kādu izsauc atbildēt, tad tas nabaga cilvēks runā ļoti klusi, nepārliecinoši un skolotāji par to arī neko nesaka. Ex 9.a, iedomājieties, piemēram, Bedikeres reakciju, ja kāds, izsaukts priekšā stāstīt, to darītu gandrīz vai čukstus. :D
5) Šis ir pozitīvi - ļoti maz jauniešu pīpētāju. Nespēju noticēt, kad ierodoties šeit uzzināju, ka 10. klasē ar 35 skolēniem ir tikai viens no smēķēšanas atkarīgais. Lieliski rādītāji, viņiem te tādu konkursu ''Nesmēķējošā klase'' tiešām nevajag, haha.
6) Ungāru ( vai vismaz KFG) skolēni nekad nebasto stundas. Nekad. Es jau esmu aizmirsusi, ka iespēja kaut ko tādu darīt vispār pastāv. Šajā skolā tāds jēdziens kā ''neattaisnots kavējums'' vienkārši neeksistē..
7) Ungāriem ļoti patīk kaut ko novēlēt, tie novēlējumi mani ''vajā'' vienmēr un visur. Tad saldus sapņus, tad labu apetīti, tad veiksmīgu iepirkšanos, tad labu laika pavadīšanu, ja eju kaut kur ar draugiem, tad, lai ''nēsājas uz veselību'', ja nopērku kādu jaunu apģērba gabalu utt. Katrā situācijā viņi saskatīs iespēju kaut ko novēlēt, brīžiem jau ir par daudz, haha...
8) Viņus ārkārtīgi biedē ''neveiklie'' klusuma brīži (kas reizēm, manā skatījumā, it nemaz nebūtu uzskatāmi par ''neveikliem'' ) , kas ar laiku gadās gandrīz jebkurā sarunā. Ja pēkšņi aptrūkstas sakāmā, nabadziņi sāks stresot un runāt kaut ko pilnīgi random, ieslēgs mūziku vai piedāvās, piemēram, košļeni. :D
9) Skaļa un publiska deguna šņaukšana it nemaz nav uzskatāma par kaut ko nepieklājīgu. Ja kādam pēc tā rodas vajadzība kaut vai kontroldarba rakstīšanas vidū, kad klasē ir kapa klusums, cilvēks vēsā mierā izvilks kabatlakatu un veiks sava deguna dobumu tīrīšanas procedūru (skaļi, un ar skaļi es tiešām domāju SKAĻI!!) it nemaz nejūtoties traucēts, dīvainā kārtā, arī visiem pārējiem tas liksies pilnīgi normāli. :D
10) Meitenes uz skolu nepucējas tik traki, kā LV. Protams, te arī iespējams redzēt dažādus eksemplārus, taču lielākā daļa meiteņu krāsojas ļoti minimāli vai pat vispār nelieto kosmētiku (ņemiet vērā, ka viņas visas ir vecumā no 14 - 19 gadiem) + īpaša piezīme tiem puišiem, kas tūlīt sāks izteikt gudrus secinājumus, ka tad jau viņas visas noteikti ir ļoti neglītas - nav taisnība! Ungārietes ir dabiski skaistas! :)
11) Budapeštā dzīvo daudz aziātu, galvenokārt, vjetnamieši. Arī KFG gandrīz katrā klasē ir vismaz viens aziāts. Tā kā LV latviski runājošs aziāts, kas domā kā īsts latvietis un dzīvo kā īsts latvietis, būtu kaut kas praktiski nesastopams, pirmajā skolas dienā man sanāca drusku izgāzties. Apsēdos brīvā vietā blakus mūsu klases vjetnamietei Trami (kas, starp citu, man tagad kļuvusi par labu draudzeni) un uzsāku sarunu ar jautājumu: ''Vai tu arī esi apmaiņas skolniece?''. Trami uz mani tā dīvaini paskatījās un atbildēja : '' Nē, es te dzīvoju!'' :DDD Pēc pāris dienām ievēroju, ka tie aziāti skolā un visur citur ir pilnīgi normāla parādība, neviens pat nemēģinās viņus uzrunāt angliski, jo viņi tiek uztverti kā parasti, normāli ungāri, kuru vienīgā atšķirība ir ārējais izskats.
12) Radusies tāda sajūta, ka, lai iekļūtu ungāra mājā, vispirms jāiekļūst viņa sirdī. Pa šo laiku esmu bijusi tikai 3 klasesbiedru mājās, viņi pie sevis uzaicinās tikai tad, ja jūsu draudzība ir sasniegusi kaut kādu noteiktu līmeni. Ja salīdzina ar to, cik random cilvēku mājās es esmu bijusi LV, šis ir diezgan liels kontrasts..
13) Daudz alternatīvo, it sevišķi puišu. + te lielai daļai ir ideāla mūzikas gaume, mana playliste pamatīgi papildinājusies ar lieliskām dziesmām, pateicoties viņiem. Tiešām maz cilvēku, kas klausītos Eiropas un ASV topu bullshitu. Un vēl, runājot par mūziku - muzikālā izglītība te ir augstā līmenī un jauniešu dzīvē mūzika ieņem nozīmīgu lomu - man nav gandrīz neviena pazīstamā, kas neprastu spēlēt vismaz vienu mūzikas instrumentu. Ļoti, ļoti daudziem ir arī kāda ''garāžas grupa'', kurā spēlēt.
14) Te sekos kaut kas, kā dēļ man ungāru vienaudžu mazliet žēl. Viņiem skolās ir tāda lieta kā fakultatīvās nodarbības. 10. klases beigu posmā (mani klasesbiedri nesen par šo visu stresoja) tev jāizvēlas 2 -3 priekšmeti, kuros gribētu apmeklēt fakultatīvās stundas, taču izvēle ir jāveic ļoooooti atbildīgi - būtībā, 10. klasē jau jābūt pilnīgi skaidram, ko vēlies darīt nākotnē, jo Ungārijas universitātes tevi uzņemot skatās vai esi apmeklējis attiecīgajai studiju programmai nepieciešamās fakultatīvās nodarbības. Piemēram, ja 10. klasē domā, ka gribi kļūt par žurnālistu un izvēlies ungāru valodas un vēstures ''fakultáció'', tad 11. klases beigās rodoties vēlmei kļūt par ārstu un saprotot, ka patiesībā ķīmijas un bioloģijas fakultáció ir tas, kas tev nepieciešams, esi vienkāršiem vārdiem sakot fucked. Tev nav nekādu iespēju studēt ķīmiju bez ķīmijas fakultatīvo nodarbību apmeklējuma atzīmes skolas beigšanas diplomā, vēsturi bez vēstures, ģeogrāfiju bez ģeogrāfijas utt., tas viss ir ļoti strikti. Manuprāt, (un arī viņi paši to saka) ir par agru šādu izvēli izdarīt 16 gadu vecumā, ja skolu pabeigsi tikai 19 gados (it sevišķi, ja esi bilingvālajā klasē, kur tev jāmācās 13 gadus), plāni vēl var kardināli mainīties..
20) Drāmas, emocionalitāte un atvērtība. Protams, tas viss te nav ne uz pusi tik lielā mērā, cik, piemēram, Latīņamerikā, bet tomēr daudz izteiktāk kā Latvijā. Viņi var uztaisīt drāmu ne no kā, nebaidās izrādīt savas emocijas (ungāri smejas skaļi, ļoti skaļi. Man tāda sajūta, ka viņu ietekmē šī gada laikā arī mani smiekli ir drusku mainījusies. :D Un, ja viņiem ir tik skumji, ka jāraud - nekautrēsies darīt arī to. Skolā diezgan bieži var redzēt random cilvēkus raudam, tas mani arī mazliet pārsteidza, jo LV vidusskolā neviens to tā īsti vairs nedara. :D ). Viņi ļoti atklāti runā par simpātijām pret pretējo dzimumu, tomēr ir pietiekami taktiski, lai to nevajadzīgiem cilvēkiem neizpļāpātu. Klasē visām meitenēm zināms, kurš puisis kurai simpatizē; visi viens otram ar lielu prieku sniedz attiecību advice. Ungāri nav īpaši krituši uz noslēpumiem, viņi labāk lietas pasaka tieši un konkrēti.

Tavaszi szünet + Lieldienas + YFU Prague trip + YFU Hungary 20 + vienkārši skaista dzīve

Csááá.

Atkal pagājis (pareizāk sakot - milzīgā ātrumā paskrējis) viens 4 nedēļu cikls, kurā šeit neesmu informējusi par savām aktivitātēm, tāpēc atkal pienācis laiks uzdrukāt garu ierakstu. Par katru dienu atsevišķi sīki un smalki nerakstīšu, taču ar plānotāja palīdzību centīšos atsaukt atmiņā galvenos notikumus.
Tātad. Ar ko lai sāk...? No 25. marta līdz 2. aprīlim arī man šeit bija pavasara brīvlaiks, kurš gan vairāk atgādināja ziemas brīvlaiku laikapstākļu dēļ. Visu nedēļu sniegs mijās ar lietu un aukstumu.. Nezinu, kur pazuda tas pavasaris, kas marta pirmajās dienās tik pārliecinoši iesākās.. Bet nu anyway - brīvlaiks bija traki sen. 25. martā ar klasesbiedrenēm Lucu, Dominiku, Timeu, Tinu un Lauru bijām vienā ļoti interesantā foto izstādē par tēmu ''sieviešu likteņi dažādās pasaules valstīs'', protams, kā jau varētu sagaidīt, uzsvars tika likts uz valstīm, kurās daudz problēmu - Kazahstānu, dažādām Āfrikas zemēm, Krieviju, Ekvadoru utt. un bildēs iemūžinātas dzīves tumšās puses - narkotiku atkarība, vientuļās mātes, dažādas slimības, alkoholisms, nabadzība, nepilngadīgas meitenes izprecināšana daudz vecākam vīram utt. Pēc tam gribējām pastaigāt pa centru, bet sāka snigt slapjš un riebīgs sniegs, tāpēc šo domu atmetām un vienkārši aizgājām pasēdēt McDonaldā. :D
Otrdienā biju diezgan dusmīga uz Pablo ( YFU meksikāni, kuru jau pieminēju iepriekšējā ierakstā - viņu dažādu iemeslu dēļ sūta mājās), jo ne viņš, ne Martins, ne Veronika neieradās uz ungāru valodas kursiem, lai gan bija solījis pretējo (protams, ka aizgāja kaut kur ballēt, jo Pablo tā bija pēdējā pēcpusdiena/vakars Budapeštā) un tā man nesanāca no viņa atvadīties. Taču trešdien, kad tikos ar Nehir un staigājām pa Oktogonu, notika kaut kas brīnumains - pēkšņi mums pretī nāca neviens cits kā draugs Pablo. Nedaudz random. :D Tur pat ielas vidū drusku parunājām un tad nu arī kārtīgi atvadījāmies, vismaz paliku ar tādu pabeigtības sajūtu.
Piektdien pie mums vakariņās bija viesmātes brālis ar sievu, vēl vienas atvadas - viņi pārvācās dzīvot uz Maltu.
Pēc tam sekoja Lieldienas, kurās dabūju pabaudīt vietējās tradīcijas. Arī Ungārijā tiek krāsotas olas un arī šeit eksistē Lieldienu zaķa kults, taču, piemēram, šūpošanās tiek aizstāta ar ko citu, sauktu par ''lacsolkodás''. Tā ir sena ungāru ieraža, kurā puiši/vīrieši meitenes un sievietes appūš ar smaržām (modernā versija, agrāk tas esot noticis brutālāk - tev vienkārši uzlēja virsū spaini ūdens :D ), pirms tam jāskaita pašsacerēts pantiņš (savā ziņā kaut kas līdzīgs mūsu Jāņu apdziedāšanas dziesmām). Filozofija, kas slēpjas aiz šīs procedūras - meitenes un sievietes esot tik svaigas un skaistas kā pavasara pirmās vijolītes, tāpēc viņas ''jāaplaista'', lai skaisti ''ziedētu'' visu gadu, līdz pat nākamajām Lieldienām.
Sestdien un svētdien kopā ar viesvecākiem biju divos ungāru tautas deju pasākumos. Pirmais notika vienā no Budapeštas stadioniem, tur visas dienas garumā bija gan dziesmas, gan dejas, gan amatnieku tirdziņš. Pavadījām tur apmēram 6 stundas, skatoties un klausoties dažādu kolektīvu uzstāšanās, bet braucām mājās uzreiz pēc tam, kad sāka dejot rumāņu dejas, viestēvs par to traki sadusmojās (cik saprotu, viņiem tas ir apmēram tā, kā mums, ja pēkšņi, piemēram, Dziesmu svētkos uzstātos kāds krievu tautas deju kolektīvs :D).  Savukārt, svētdien bijām nelielā teātrītī, kur skatījāmies ungāru ''tautas deju un dziesmu X-faktora'' uzvarētāju  sagatavoto uzvedumu (protams, tas nebija nekāds X-faktors, kurā viņi uzvarēja, taču šova ideja ir līdzīga, tikai modernās mūzikas un deju vietā jāizpilda tradicionālā). Par ungāru tautas dziesmām un dejām vispārīgi - tas ir pilnīgi kas cits, ja salīdzina ar latviešu, teiktu, ka nav it nekā līdzīga. Tomēr plus punkti latviešiem - pa šo laiku esmu pabijusi diezgan daudzos ar ungāru folkloru saistītos pasākumos un varu teikt, ka mums tas viss ir daudzveidīgāks, raibāks, interesantāks.. Ungāriem šajā ziņā valda liela vienveidība - ja esi dzirdējis vienu dziesmu, esi dzirdējis visas, ja redzējis vienu deju - redzējis visas. Tie paši soļi, tās pašas melodijas, nekādu pārsteigumu, kontrastu..
Radās sajūta, ka 1. aprīlis ungāriem ir vienaldzīgs - pat nekādu izjokošanas mēģinājumu, ne vārda par joku dienu.
Brīvlaika nedēļa beidzās, tai sekoja kārtējā darba nedēļa. Nekas ārkārtīgi sevišķs nenotika, ja neskaita pāris lietu, kā, piemēram to, ka man YFU solīja interviju ar LR1 par manu apmaiņas gadu; tā nu es sēdēju pie telefona ar trīcošu sirdi un nepārliecinātību par spēju veidot loģiskus teikumus latviski, taču neko tā arī nesagaidīju.
Beidzās otrais valodas kursu līmenis, uzrakstīju A2 testu un ieguvu 92 punktus no 100.
Piektdien pēc skolas ar klasesbiedrenēm Lauru, Dominiku, Katu, Cathy, Anitu, Eszti un Evu aizgājām pasēdēt uz tējas namiņu. Tā vieta bija vienkārši fantastiska, kaut ko tādu vēl iepriekš nebiju redzējusi! Ļoti interesants interjers, miiiiilzīīīīīgs tēju klāsts un omulības līmenis 10 no 10. Izpļāpājāmies, izsmējāmies, nokaitinājām oficiantu... Bija jautri. :D
Svētdienā notika vēl kāda interesanta aktivitāte, taču šoreiz kopā ar apmaiņas studentēm - Pat no Taizemes un Joleen un Danu no Vācijas. Devāmies uz Komunistu parku (!!) (jā, varbūt jautāsiet, ko Ungārijā dara tāds komunistu parks un ko gan apmaiņas studentes tur varētu meklēt), kas atrodas pilnīgā Budapeštas nomalē, tur ir tik tukšs, ka kļūst pat nedaudz baisi.. Tā bija taizemietes ideja - kā jūs jau varētu nojaust, komunisms nav gluži karstākā apspriestā tēma vēstures stundās Taizemē, tāpēc viņa vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par to, par ko dzirdēts tikai tā, pa ausu galam. Katrā ziņā, nenožēloju, ka aizbraucām, interesanta atmosfēra tur, mazliet tāds kā ceļojums laikā - komunistu līderu statujas, dažādas relikvijas no Padomju laikiem.. Ja man un vācietēm tas nebija kaut kas pilnīgi nepazīstams, tad taizemiete gan patiešām sev atklāja ko jaunu.
Pēc tam iesākās vēl viena nedēļa, kurā uz skolu gāju tikai 3 dienas. Kāpēc? Jo no ceturtdienas līdz svētdienai  (11.04. - 14.04) beidzot norisinājās viens no apmaiņas gada gaidītākajiem YFU pasākumiem - ekskursija uz Čehijas galvaspilsētu Prāgu kopā ar visiem citiem apmaiņas studentiem. Tas bija kaut kas burvīgs, the time of my life. Pirmkārt, nav nozīmes, kurp dodies - ja kompānija ir citi exchaingeri, jautrība un lieliski piedzīvojumi garantēti. Otrkārt - ja gids 80% no sava darba laika ir piedzēries un angliski runā ar brutālu akcentu - vēl viens iemesls jautrībai. :D Un treškārt - kuram gan nepatīk savu apmeklēto galvaspilsētu listītei pievienot vēl kādu! :) Īsumā par to, ko mēs tur darījām: pirmā diena tika aizvadīta esot ceļā un darot pilnīgi stulbas lietas autobusā + pavadot 3 stundas Slovākijā un aplūkojot 3 baznīcas, no kurām vienā visas sienas noklātas ar īstiem galvaskausiem, brrr... Vakarā gājām uz vietējo restorānu ēst to slaveno čehu ēdienu, kas sastāv no liellopu gaļas, mērces un kaut kā līdzīga maizei, pēc tam atgriezāmies viesnīcā un pļāpājām istabiņās līdz apmēram vieniem naktī. Tajā pašā vakarā vāciete Dana nokļuva slimnīcā, kas būtiski ietekmēja nākamās dienas notikumus - Ungārijas YFU brīvprātīgās Nevien un Kata, kas brauca līdzi mūs uzmanīt, nevarēja ar mums kopā pavadīt daudz laika, jo vairākas reizes dienā brauca uz slimnīcu Danu apraudzīt un noformēt visus nepieciešamos dokumentus. Tā nu gandrīz visu otro dienu bijām nodoti gida rokās. Gids... Hmm, diezgan interesanta personība. :D Pēc apmēram 4 stundu pastaigas pa pilsētu, mēs tikām aizvesti uz bāru, kur, ja bija vēlēšanās, varēja nogaršot čehu alu (tas vēl bija ar brīvprātīgajām saskaņots). Taču nemelošu, sakot, ka diezgan liels bija mūsu pārsteigums, kad izejot no pirmā bāra, gids, pēc aptuveni pusstundas gājiena, tā vietā, lai vestu mūs uz nākamo apskates objektu, teica, ka aiziesim uz bāru, kuru apmeklē vietējie. Un es to bāru nemaz nesauktu par ''bāru'' - tā bija vienkārši prasta dzertuve. Viss skaidrs - gids mūs uz šejieni atvedis, jo pats vēlas turpināt čehu alus baudīšanu. Pēc tam mums tika dotas 3 stundas brīvā laika, kuras kopā ar Nehir izmantojām, lai iepirktu šādus tādus suvenīrus un aizietu uz Prāgas Hard Rock Cafe.. Tas bija awesome! Fantastiski viesmīļi, garšīgs ēdiens lielos daudzumos (vismaz cena daudzumam atbilstoša), superīga atmosfēra un kā punkts uz i - visas 3 nopirkām vienādas rokassprādzītes - uz melnas aukliņas uzvērta no zeltainas stieples izlocīta ģitāra. Tas bija tāds 3 in 1 darījums - pirmkārt, mums visām trim tagad ir oficiālas draudzības aprocītes un forša sajūta apzinoties, ka tad, kad šis gads būs cauri, kaut kur Vācijā un Turcijā ir meitenes, kam ap roku šāda pati rokassprādze un uz to paskatoties vienmēr viena par otru atcerēsimies. :) Otrkārt - tās rokassprādzītes ir tik lieliskas savā vienkāršībā, piestāv pie visa, tāpēc var nēsāt katru dienu; jau esmu saņēmusi vairākus komplimentus. Treškārt - cena bija smieklīgi zema (apmēram 1 lats), turklāt, mūsu samaksātā nauda (vismaz tam tā pēc idejas vajadzētu būt) tiek ziedota jaunu skolu izveidei Indijā, tā ka jā, sapriecājāmies. :) Kad brīvais laiks tuvojās beigām, devāmies atpakaļ uz galveno laukumu, kur bija jātiekas ar gidu un pārējiem. Protams, ka gids par pusstundu nokavējās. :D Jau pa gabalu smirdot pēc alkohola (tātad, skaidrs, ka savu brīvo laiku izmantojis apmeklējot vēl 3. bāru), viņš ierosina izmantot sabiedrisko transportu bez biļetēm, jo mums vairs neesot pietiekami daudz laika, lai ar kājām tiktu līdz hotelim - 18:00 izbrauc mūsu kuģītis, uz kura esam plānojuši ēst vakariņas un papriecāties par skaistiem Prāgas skatiem, pirms tam mums bija apsolīta brīva pusstunda viesnīcā, lai mazliet atpūstos, tādēļ steidzāmies pamatoti. Laimīgā kārtā nekāda kontrole mūsu ceļā netrāpījās, nelegāli, bet veiksmīgi nokļuvām viesnīcā, no turienes pēc pusstundas startējām uz kuģīti, uz kuru paspējam par mata tiesu. Tas bija awesome!! :O Prāga tumsā izskatījās burvīgi, ēdiens bija garšīgs un atmosfēra arī forša, ar YFUiešiem atcerējāmies visādus inside jokes no iepriekšējām nometnēm. Turklāt visu vēl jautrāku padarīja gids, kurš līdz tam laikam jau bija manāmi iereibis, uz kuģa turpināja dzert un visu laiku stāvēja pie mūsu galdiņa, stāstot ļoti random lietas pa pusei ungāriski, pa pusei angliski.. :D Vakara turpinājumam tika piedāvātas 2 opcijas - pirmā: iet kopā ar brīvprātīgajām uz bāru, bet būt atpakaļ hotelī jau 22os; 2. Taisnā ceļā doties atpakaļ uz hoteli. Es, Michelle, Nehir un pāris japānietes un taizemietes izvēlējāmies otro opciju, jo jau pašā sākumā zinājām, ka taisnā ceļā uz hoteli nedosimies. :D Ne mirkli nenožēlojām, ka neaizgājām uz kārtējo bāru, jo staigājām pa pilsētu un centāmies sameklēt kādu veikalu, kurā Miho varētu nopirkt zobu birsti - kā izrādās, kaut ko tādu Prāgā atrast ir daudz grūtāk kā varētu likties. Droši vien tagad tas izklausās dīvaini, taču teikšu - bija neaizmirstami! Es nevaru to izskaidrot un tas, kas nav bijis apmaiņas skolēns, laikam arī nevarētu saprast, taču jā - pat meklēt kādu veikalu, kurā iegādāties tik garlaicīgu priekšmetu kā zobu birste kopā ar jauniešiem no 4 dažādām valstīm, pa ceļam uzņemot muļkīgus video un bildes, maldoties un runājoties ar vietējiem, var saukt par neaizmirstamu piedzīvojumu! :) Tad, kad mūsu meklējumi beidzot bija vainagojušies ar panākumiem, atgriezāmies viesnīcā un atkal pļāpājām istabiņās līdz vēlai naktij.
Trešā diena iesākās tāpat kā pirmā - ar garu pastaigu pa Prāgu. Uzrāpāmies pāris pakalnos, no kuriem pavērās skaists skats uz pilsētu utt., taču dienas galvenais notikums bija tikšanās ar Čehijas YFU apmaiņas skolēniem un pāris brīvprātīgajiem. Čehu YFU ir ļoti neliels, šogad tur ir tikai 8 apmaiņas skolēni, mūs ar savu sabiedrību pagodināja tikai 4 - Oktāvio no Meksikas, Mind no Taizemes, Theresa no Nīderlandes, ''meitene, kuras vārdu es neatceros'' no Vācijas + 2 brīvprātīgie un viena viesmāsa. Tad mums vajadzēja sadalīties 4 grupās, katrā grupā bija viens cilvēks no Čehu YFU, tika izdalītas pilsētas kartes un dots uzdevums apmeklēt katru no kartē atzīmētajiem aptuveni 15 objektiem, kā arī izpildīt dotos uzdevumus un atbildēt uz jautājumiem. Biju grupā kopā ar Michelle, Nehir, Pat, Chamb un Mind (pēdējās 3 ir no Taizemes). Teikšu godīgi - tas pasākums bija mokošs! :D Brīvprātīgie bija drusciņ pārcentušies, uzdevuma izpildei tika dotas 4 stundas un patiesībā tieši tik daudz arī vajadzēja, kas nozīmēja, ka 4 stundas bez mirkļa atpūtai staigājām pa pilsētu. Lieki pieminēt, ka pēc tam visi bijām nelietojami... Taču tad sekoja vakariņas, kurās no čehu YFU mums pievienojās tikai Oktāvio, ar viņu tad arī sanāca tā vairāk parunāt un jāatzīst, ka viņš ir pavisam savādāks, ja salīdzina ar mūsu YFU meksikāņiem, daudz prātīgāks un nosvērtāks, haha. Pēc tam tika dots brīvais laiks līdz pat 0.00 (wow, negaidīta laipnība no brīvprātīgo puses), jo tas bija mūsu pēdējais vakars Prāgā. Laikapstākļi gan nelutināja, klasiskajai grupai (man, Nehir, Michellei un pāris aziātēm) bija doma pasēdēt galvenajā laukumā un vienkārši pavērot cilvēkus + nopirkt kaut kādas dāvaniņas viesģimenēm, taču pirmo plāna daļu nācās atmest, jo lija lietus. Tā nu vilkāmies meklēt veikalus, kur varētu dabūt kaut ko sakarīgu, taču neatradām, atgriezāmies pie vecajām vērtībām - iepriekšējās dienas 24/7 pārtikas veikaliņu ar pārdevēju indieti. :D Bet nu nezinu, tas pēdējais vakars sanāca tāds-nekāds, visi bijām pārguruši, izbesījušies, gandrīz sastrīdējos ar Michelle un Nehir arī nebija sevišķi labā garastāvoklī, tāpēc vienkārši uzaicinājām Mind mums līdzi un aizgājām sēdēt hoteļa istabiņās, taču vakars beidzās nepieklājīgi agri - jau ap 12iem gājām gulēt. Pēdējā, ceturtajā dienā, nenotika nekas īpašs vai aizraujošs - atpakaļceļā vēl apstājāmies kādā nelielā Čehijas ciematiņā, taču pēc tam tikai braucām un braucām, ap 19iem bijām Budapeštā. Kopumā - Prāga man patika, taču kompānija man patika vēl labāk. Budapešta tomēr ir vairāk ''mana pilsēta'', jo Budapeštā ir apvienots tas, kas, manuprāt, kārtīgai galvaspilsētai vajadzīgs - gan tā ''lielpilsētas sajūta'', gan sena arhitektūra un iespēja atklāt arvien jaunas, mazas, mīlīgas ieliņas. Prāga likās pārāk, kā mans tētis vienmēr saka par šāda veida pilsētām - ''piparkūku pilsētiņa'', mazliet par ''tūristisku''.
20. aprīlī bija Ungārijas YFU 20 gadu jubilejas balle. Tas bija kaut kas fantastisks - svinības notika restorānā kāda Budapeštas pakalna virsotnē, izejot ārā, pavērās lielisks skats pāri visai izgaismotajai pilsētai. Pati balle arī diezgan vērienīga - viesu skaits tuvu pie trīs simtiem, tur bija gan bijušie apmaiņas skolēni, gan tie, kas vēl kaut kur tikai brauks, gan viesģimenes, gan citu valstu YFU pārstāvji, kā arī pat daži jaunieši, kas Ungārijā apmaiņas gadā bijuši pirms kāda laiciņa. Ar Nehir un viesmāsu ballē palikām līdz pašām beigām, nodejojām līdz 3.00. :D Pēc tam sekoja diezgan interesants ceļš uz Budapeštas centru ar YFU autobusu (jo sabiedriskais transports uz to kalnu nekursē), kura laikā diezgan pamatīgi iereibuši YFU brīvprātīgie dalījās savas dzīves atklāsmēs pa pusei ungāriski, pa pusei angliski. :D Sen tā nebiju smējusies.
 Pēdējās 2 nedēļās nekādu lielu notikumu nav bijis, taču viena būtiska izmaiņa - sācies pavasaris (un tagad pat teiktu, ka vasara, viss zaļš un ziedošs, nav ne dienas, kad temperatūra būtu zemāka par 20 grādiem) un līdz ar to arī cilvēki mainījušies. Mani klasesbiedri pamodušies no ziemas miega, un tagad katru katru nedēļu pēc skolas darām kaut ko kopā. Katru starpbrīdi sauļojamies skolas pagalmā, mēģinām pierunāt skolotājus stundas vadīt ārā un skaitām dienas līdz mācību gada beigām ( es nē). Tik ļoti negribas pamest to Karinthy Frigyes ģimnāziju! Ļoti gribētu šo skolu paņemt līdzi uz Latviju..
Šo piektdien būs Ballagás - pasākums 12. un 13. klašu skolēniem, kas ir kā pēdējais zvans un izlaidums vienā personā. Dīvaini, taču pēc eksāmeniem viņiem nav nekādu svinību, jau pirms tiem visi ir pieņēmuši, ka skolu tu noteikti esi absolvējis (lai gan vēl nav zināms, vai eksāmenus vispār noliksi :D ). Patiesībā, tas būs diezgan skumji - pēc Ballagás 12os un 13os vairs neredzēsim, viņi nedēļas laikā uzrakstīs eksāmenus un prom būs... Lai gan es no 13. klasēm nevienu tā īsti nepazīstu, skumji būs tik un tā, jo tomēr pierasts viņus diendienā redzēt staigājam pa KFG gaiteņiem...
Citādi - vienkārši baudu dzīvi, cenšos neizniekot ne minūti, jo laika tiešām vairs nav daudz - palikuši vēl precīzi 2 mēneši apmaiņas studenta kārtā, kas ir ļoti skumji un neaptverami - nu kā, kā tas laiks tik ātri paskrēja?!?! Jau tagad gribētu to visu izdzīvot vēlreiz, šis noteikti bijis manas dzīves spilgtākais un visinteresantākais gads. Tieši pēdējā mēneša laikā ar pāris klasesbiedriem esmu tā pamatīgi satuvinājusies, daudz laika pavadām kopā arī pēc stundām, viņi teic, ka rīkošot man atvadu ballīti un ka negrib, lai braucu prom..
Šodien 1. maijs. Maijs un jūnijs jau ir plāniem pilni mēneši - Ballagás, klases ekskursija, pēc tam vecāki un Lina Budapeštā, tālāks ceļojums Ungārijā ar viesģimeni, pa vidu tam visam pāris nozīmīgas dzimšanas dienas, vēl 2 YFU pasākumi - gulašzupas gatavošanas ballīte (jā, jā izklausās dīvaini, bet arī viņi saprot, ka kauns būtu mūs laist prom, neiemācot gatavot pašu svarīgāko ēdienu šajā valstī :D ) un 3 dienu nometne pirms prombraukšanas, mācību gada beigas 14. jūnijā un kaut kad vēl jārīko atvadu ballīte.. Tad no 28. jūnija līdz 2. jūlijam YES nometne Berlīnē, un tad 2. jūlijā atgriešanās LV pie it kā vecās dzīves (kas patiesībā tagad atkal jāsāk no nulles). Aplis būs noslēdzies.

vēl viena nedēļa (18.03. - 24.03.)

Pirmdiena, 18.03.13.
Nekas tāds ļoti īpašs nenotika. Atgriešanās skolā pēc 3 dienu brīvdienām, pateicoties 15. marta brīvajai piektdienai. Skolas diena parastā, pēc tam (jau atkal teikšu - kā jau VIENMĒR pirmdienās, haha) tikāmies ar Nehir, bet nedaudz dīvaini šoreiz bija. Nehir jau ilgāku laiku grib, lai es kādu dienu pēc stundām aizbraucu uz viņas skolu, iepazīties ar viņas draugiem (mans turku sweetheart šeit ir YFU mūzikas programmā, kas nozīmē to, ka viņa mācās mūzikas vidusskolā un to laiku, ko mēs, pārējie YFUieši pavadām atsēžot skolas solā un gandrīz neko nesaprotot no skolotāju teiktā, viņa pavada trenējoties spēlēt savus mūzikas instrumentus. ) un tad nu es apņēmos, ka šo pirmdien mēs to varētu paveikt. Stulba gan es biju, jo kaut kā ''aizmirsās'', ka tā skola ir pilnīgi otrā Budapeštas galā un nokļūšana tur ar 2 tramvaju, metro un autobusa palīdzību aizņems ap 2 stundām. :D Kad izgāju no savas skolas, bija jau plkst. 14:45, esot metro attapos, ka ir 15:30 un zvanīju Nehir, prasot, vai nebūs tā kā nedaudz par vēlu, ja es viņas skolā ieradīšos tikai ap 17iem. :D Tad nu atkal šo plānu atlikām un, kā jau gandrīz vienmēr, izlēmām tikties WestEnd šopingcentrā, lai kaut ko kopīgi uzēstu, jo ap to laiku jau mirām badā. Taču tā tikšanās tāda-nekāda sanāca, abām galīgi nebija ne prieka, ne enerģijas, Nehir vēl iepriekšējā vakarā bija neliels konflikts ar viesmammu, tāpēc viņa domāja, ka nebūtu labi pārāk vēlu pārrasties mājās.  Ā, vienīgā lieta, ko būtu vērts atzīmēt - pirmo reizi metām savu slinkumu pie malas un arī ar Nehir runājām tikai ungāriski, bija diezgan forši, haha. Ap 18iem šķīrāmies, lai dotos katra uz savu pusi.
Vakariņās viestēvs atkal bija nepārspējams, tā smējusies ilgi nebiju. Šoreiz sarkastisko prātojumu tēma bija viesmātes atkarība no šūšanas. (Un jā - jāpiekrīt vien viņam ir - tā tiešām ir slimība! :D Nezinu, vai esmu te rakstījusi, bet manas viesmātes galvenie hobiji ir šūšana, izšūšana, piešūšana, sašūšana, aizšūšana, nošūšana, iešūšana, uzšūšana, apšūšana utt... VISS, ko iespējams paveikt ar šujmašīnas palīdzību. Ja viņai nav darāms nekas cits, tad tur nav divu domu - viņa jāmeklē pagrabā pie šujmašīnas. Daudzas nedēļas nogales viņa pavada dažādos kursos, radošajās nometnēs, tirdziņos, izstādēs un tamlīdzīgos pasākumos). Arī mūsu mājās, viss, ko iespējams darināt ar pašas rokām, tapis tieši tādā veidā - šķiet, ka pie Nagy ģimenes it neviens savu mūžu nav redzējis veikalā pirktu kosmētikas maciņu vai, piemēram, galdautu. :D
Otrdiena, 19.03.13.
Savā ziņā īpaša diena - Ungārijā atlikušas vairs tikai 100 dienas! Ja 100 vēl liekas diezgan pieklājīgs skaitlis, tad 99 jau izklausās biedējoši maz. Skumji, ka šis unikālais un brīnišķīgais dzīves gads jau pavisam, pavisam drīz būs beidzies.. :/ Taču nav laika nodoties pesimistiskām domām, jo līdz mājās braukšanai vēl ir daudz skaistu plānu, izskatās, ka nākamie 3 mēneši būs vispiepildītākais un piedzīvojumiem bagātākais laiks. :)
Citādi - šķiet, ka skolā bija kaut kas smieklīgs, taču vairs nespēju atcerēties, kas, žēl. Ungāru valodas kursos uzzināju sensacionālus jaunumus - YFU meksikāņu cīņubiedrs Pablo nākamtrešdien dodas mājās. Bet nu tas nenāca kā pārlieku liels pārsteigums, detaļās neieslīgšu, taču saprotams, ka YFU Gabi jau apnicis ar viņu cīnīties. Lai gan ar Pablo nekļuvām par superlabiem draugiem, valodas kursos kopā esam aizvadījuši dažus neaizmirstami jautrus brīžus, tādēļ žēl ir tik un tā. Nākamotrdien tad nu būs tā diena, kad savu meksikāņu džindžeru redzēšu varbūt pēdējo reizi mūžā, trakums, cik ātri var pieķerties cilvēkiem! :(
Trešdiena, 20.03.13.
Kad vēl biju skolā, man atkal piezvanīja Nehir un jautāja vai man gadījumā nav vēlme spontānam mītingam. Tā kā laiks bija burvīgi silts un saulains (kā radīts, lai dotos uz mūsu mīļo Margit salu), piekritu. Tā nu aptuveni pusotru stundu uz soliņa tur nosēdējām, fonā fantastisks skats ar Parlamentu un Margit tiltu, saule spīd, putni čivina, 100% pavasara sajūta... Pilnīgi negaidīti ļoti dziļas sarunas panesās, Nehir man daudz ko izstāstīja par savu pagātni, es - par savu, un abām uznāca tāds runājamais, ka dusmojāmies par to, ka man jau jāiet prom, jo 18os ar viesvecākiem braucām uz deju/teātra uzvedumu. Teātrī pirms izrādes satikāmies ar kaut kādiem kārtējiem ģimenes draugiem, viņus redzēju pirmo reizi, tad nu atkal sekoja jūsmas par manu ungāru valodu, par to, ka akcenta gandrīz nemaz nav utt. Nu, man jau patika. :D (Vispār, šī nedēļa valodas ziņā bijusi ļoti, ļoti pozitīva. ) Tā kā viņiem līdzi bija arī 14 gadīgā meita, viesmāte atkal atsāka YFU reklamēšanu. Turklāt pati nobrīnījos, cik liels bija mans prieks, kad uzzināju, ka tā meitene, nākamgad uzsākot vidusskolu, mērķē uz Karinthy Frigyes Gimnázium. Esmu kļuvusi par tāāāādu šīs skolas patrioti! :O
Runājot par pašu deju/teātra uzvedumu - par laimi nebija pārāk daudz teksta, jo no tā, ko dzirdēju, sapratu diezgan maz, tā ungāru valoda bija apmēram tāda kā latviešu valoda, piemēram, E. Birznieka Upīša darbos, tā ka stādieties priekšā. Tēma bija ungāru kāzas. Tāds no emotions - nebija nekas neaizmirstams, taču nebija arī slikti, nevarētu gluži teikt, ka izniekoju pusotru stundu savas dzīves. Kad pārradāmies mājās, uzreiz iekritu gultā, nogurums bija iespaidīgs.
Ceturtdiena, 21.03.13.
Tā kā ceturtdien bija pēdējā angļu valodas stunda pirms pavasara brīvlaika, mans mīļais Mr. Szaszkó bija sagatavojis ko īpašu, pusi no stundas spēlējām muļķīgas, bet diezgan jautras spēles, kurās arī viņš ņēma aktīvu dalību, otrajā stundas daļā maniem nabaga klasesbiedriem tika dota atļauja pamācīties fizikas lielajam kontroldarbam, kas viņiem todien bija jāraksta. Runājot par Mr. Szaszkó - jau no pašas pirmās angļu valodas stundas varēju teikt - tik lieliska skolotāja man nekad mūžā nav bijis it nevienā priekšmetā. Viņš ir viens no tiem retajiem, kam izdodas stundas padarīt par tādu kā ballīti, taču tajā pašā laikā saglabāt respektu pret sevi un arī kaut ko mums iemācīt. Jāatzīst gan, ka viņi mācās no grāmatas, kuru es LV pabeidzu pirms 2 gadiem (bet tas tāpēc, ka ļoti, ļoti daudziem skolēniem Ungārijā pirmā svešvaloda ir vācu, angļu valodu liela daļa sāk mācīties vēlāk, maniem klasesbiedriem šis ir tikai 2. gads), taču garlaicīgi nav - forši redzēt, cik dažādos veidos iespējams iemācīt vienu un to pašu un teikšu godīgi - KFG tas tiek darīts daudz, daudz, DAUDZ interesantāk. Mums ir ļoti daudz pāru darbu, grupu darbu, dažādu projektu, sausa gramatikas likumu mācīšanās praktiski nenotiek. Turklāt esmu Mr. Szaszkó ļoti pateicīga, jo tieši viņš bija tas, kas man pirmajos mēnešos ārkārtīgi palīdzēja ieintegrēties klasē, liekot gatavot dažādas prezentācijas par Latviju, daudz ko par sevi un savu dzīvi stāstīt, jo tad, kad vēl nemācēju ungāru valodu un klasesbiedri kautrējās runāt angliski, tas būtībā bija vienīgais veids, kā man radīt kaut kādu priekšstatu par to, kas un kāda es esmu, jo pārējās stundās pie vārda netieku. Man izdevās iekarot klasesbiedru simpātijas, un sākām kaut ko darīt kopīgi arī pēc stundām, palēnām kļūstot par draugiem, nevar noliegt, ka tieši angļu valodas stundām bijusi liela nozīme šajā ''iedraudzēšanās procesā''. :) Nu ok, aizrunājos nedaudz, taču šķiet, ka nekas tāds traki sevišķs ceturtdienā nebija, kā jau vienmēr valodas kursi, aizbraucu uz Astoria (vieta, kur kursi notiek) nedaudz agrāk, lai pastaigātu pa to Budapeštas rajonu, līdz šim vēl nebija sanācis, nopriecājos, ka tagad tik ilgi vēl gaišs, pamācījos dažādus terminus ungāriski saistībā ar ēdiena gatavošanu, pasmējos ar Pablo un Martinu, atbraucu mājās, pavakariņoju ar viesvecākiem un gāju gulēt.
Piektdiena, 22.03.13.
Skolu piektdien izlaižam, jo priekšā aizraujoša un priekpilna diena - 12:00 ekskursija pa slaveno Ungāru Parlamentu kopā ar visiem citiem YFU skolēniem. Pabrokastoju ar viesmāti un 10:30 pametu māju (jāatzīst, ka nedaudz par vēlu. Ticiet vai nē, Budapešta Latvijā vienmēr tik punktuālo Madaru pārvērtusi par kavētāju. :D Lai gan šeit rit jau 8. mēnesis, vēl aizvien nevaru sev ieskaidrot, ka te nav Ogre un es nevaru aizskriet visur, kur vajag un būt laikā, pat ja atlikušas vairs tikai 10 minūtes līdz mītingam centrā. :D Attālumi ir lieli un sabiedriskais transports ''iet'' tieši tik ilgi, cik ''iet'', es tur neko nevaru mainīt. Tā nu ar nelielu nokavēšanos ierados Deák tér metro stacijā, kur bijām norunājušas satikties ar Nehir (Turcija), Agnes (Zviedrija) un Michelle (Vācija), lai kopīgi dotos uz vietu, kur jātiekas ar pārējiem un arī ar YFU staff. Tās 3 mani jau tur gaidīja, milzīgs atkalredzēšanās prieks ar tām 2, kas nav no Turcijas, jo tikties mums sanāk reti. :) Kad sasniedzām mītingspotu, gandrīz visi pārējie 23 lieliskie YFUieši jau bija tur. To satikšanās prieku nevar aprakstīt, ja neesi kaut ko tādu pats piedzīvojis. Vispār draudzība starp apmaiņas skolēniem ir kaut kas maģisks, šķiet, ka tik spēcīgu pieķeršanos man vēl nekad iepriekš nav sanācis izjust. Turklāt pēc tik īsa laika - es tos meksikāņus, vāciešus, japāņus un visus pārējos taču pazīstu tikai nieka 7 mēnešus, taču šķiet - visu dzīvi! Tas ir viens no lielākajiem ieguvumiem šī gada laikā - īsti draugi visā pasaulē.
Ar 16. autobusu (kas bija piedzīvojums pats par sevi, jo tas autobuss ir ļooooooti maziņš un mums tur knapi pietika vietas) uzbraucām vienā no pakalniem, šoreiz tajā, uz kura ir ēka, kurā strādā prezidents, tur mums pavērās fantastisks skats uz Budapeštu. Ahh, Budapešta... Tā pilsēta pa šo laiku ir ļoti, ļoti dziļi iespiedusies sirdī, tās ir otrās mājas... Un, ja pirms apmaiņas gada es teicu, ka nav mīļākas pilsētas par Rīgu, tagad Rīgai diemžēl nāksies dalīties ar Budapeštu, abas ir lieliskas pilsētas, taču katra ar savu šarmu un atmiņām.
Pēc tam devāmies uz Parlamentu. 7 mēnešus es šo celtni apbrīnoju no ārpuses, un tagad beidzot bija pienākusi tā diena, kad ļauts ielūkoties arī iekšpusē. Nu jā, tas skaistums nav bijis tikai izrunāts, diezgan iespaidīgi, viss vienā zeltā. Iespaidīgāk par Saeimu jau noteikti ir. :D Diezgan baisi bija brīdī, kad viena vāciete kronim, kurā ir iestrādāti īsti dimanti, piegāja mazliet par tuvu un visi sargi sinhroni novicināja zobenus.  Viss viņiem tur perfekti atstrādāts, redzējām arī sargu maiņu. Lai nu kā, Parlamentā pabijām tikai kādas nieka 35 minūtes un līdz ar to ap 3 stundu ilgā YFU programma beidzās. Taču mums, protams, ar to vēl nebija gana, tāpēc visi sadalījamies grupiņās un turpinājām pavadīt laiku kopā. Tā nu es kopā ar Lydia, Michelle, Jessica, Joleen (Vācija), Rosa (Somija), Agnes (Zviedrija) un Nehir (Turcija) devos uz WestEnd (lai cik ļoti man tā vieta jau neriebtos, bet nu ko darīt, ja būtībā tā ir visizdevīgākā it visiem, tur pat blakus ir gan metro, gan autobusi, gan tramvajs, gan vilcieni - pilsētas centrs. ), lai kaut ko uzēstu, jo to darījušas nebijām kādas 4 stundas. Kamēr ēdām, ar Michelles kameru tapa 2 pusstundu gari video, tā ka viss nozīmīgākais ir iemūžināts. Tagad vēl nav īpaši interesanti skatīties, jo visu notikušo atceros, bet pēc gadiem 5, nostaļģijas nomocītai... :D
Ap 17iem es savu YFU meiteņu kompāniju pametu, jo mani gaidīja nākamā tikšanās - ar šeit jau iepriekš pieminēto Zsolti (skolasbiedrs un draugs no 12. klases, kas iepriekšējā gadā bija apmaiņas skolēns Itālijā ar AFS), nolēmām atjaunot ziemā drusku zudušo kontaktu un pa ilgiem laikiem atkal aizbraucām uz KÖKI terminālu iedzert kafiju. Tā kā pēdējo reizi kaut ko tādu darījām novembrī un ziemā bija tikai pāris īsu sarunu, viņš nebija lietas kursā par to, kā mana ungāru valoda progresējusi. Hahaaa, viņa reakcija man patika. :D Sākām runāt par visādām apmaiņas skolēnu (un ne tikai) lietām, un nepārspīlējot, ik pa kādām 10 minūtēm viņš slavēja, cik labi es jau runājot un teica, ka viņš nemaz neesot gaidījis tādus panākumus pēc 7 mēnešiem. :D Es te tagad negribu lielīties, bet nu tiešām - liels prieks, ka es tajā trako valodā jau spēju diezgan normāli sazināties. Nu jāāā, daudzus vārdus vēl nezinu, varbūt izteiksmes veids nav tas pareizākais vai gramatika perfekta, taču apkārtējie saprot, ko es cenšos pateikt un es saprotu viņus, pašlaik ar to ir vairāk kā pietiekami. :) Ap 20iem šķīrāmies, braucu mājās, pavakariņoju ar viesģimeni un gāju gulēt ar prieku par izdevušos dienu.
Sestdiena, 23.03.13.
Rīts iesākās ar nelielu drāmu - biju sarunājusi šorīt 10:00 vēlreiz satikties ar Agnesi un Michelle, jo viņas mājup devās tikai šodien, taču modinātājs mani pievīla - nozvanīja tikai 9:00, laikā, kad biju plānojusi māju pamest. Tā nu visu grābu un ķēru, cenšoties nelikt viņām pārāk ilgi gaidīt, rezultātā biju vecajā labajā tikšanās vietā WestEnd ap 10:45. Tā kā steigā neko nebiju ēdusi un metro sāku mirt badā, devāmies kaut ko apēst. Nu jā, varbūt nav tas aizraujošākais laika pavadīšanas veids, taču komplektā ar sarunām nebija ne vainas. :D Ap 12iem Agnese tikās ar Rosu, pie kuras abas ar Michelle bija palikušas pa nakti, lai aizbrauktu pie viņas savākt tur vēl palikušās mantas; atvadījāmies un tā nu es vēl kādu stundu biju tikai divatā ar Michelle. Mazliet pastaigājām pa veikaliem, jo viņai Miskolc pietrūkst normālu apģērbu veikalu, papļāpājām par visādām random lietām, un tad es viņu pavadīju uz vilcienu. Atbraucot mājās, tur mani sagaidīja tikai viestēvs, viesmāte atradās kārtējā šūšanas pasākumā, bet viesmāsa pie puiša. Papusdienojām, mazliet parunāju ar vecākiem skype un pēc tam ar viestēvu skatījāmies kaut kādu filmu par Bēthovenu. Neatceros, kā vakars beidzās, jo šo aprakstu rakstu jau nākamās nedēļas ceturtdienā, taču liekas, ka nekāda baigā action nebija, tāds mierīgs sestdienas vakars ģimenes lokā. :D
Svētdiena, 24.03.13.
Rīts mājās, šeit bija arī viesmāsas puisis Dāvids, visi draudzīgi pabrokastojām un pēc tam palīdzējām viestēvam gatavot pusdienas, paēdām un tad es braucu tikties ar vienu no saviem YFU meksikāņiem, kurš bija izteicis tādu vēlmi, jo devās mājās uz Szeged tikai šopēcpusdien. Tā kā Martin (viens cits meksikānis, pie kura viņš Budapeštā šīs dienas palika) tika aizvests kaut kādās aktivitātēs kopā ar ģimeni, nabaga Alecam vajadzēja kādu, ar ko pavadīt laiku līdz vilcienam. :D Kādas 2 stundas pārsaluši no nelielas pastaigas pa Oktogon nosēdējām Starbucks, papildināju savu knowledge par dažādajiem spāņu valodas akcentiem Meksikā ar Aleca komentāriem komplektā par to, cik dievīgi vai tieši pretēji - briesmīgi, viens vai otrs izklausoties. :D Traki mīlīgi, cik sašutuma pilni tie meksikāņi vienmēr ir, kad stāsta par to, cik šausmīgi daudz īstie spāņi lamājoties, viņi nespējot panest Spānijas spāņu valodu, Latīņamerikas esot labāka, turklāt argentīniešu akcents esot visseksīgākais, haha.
Pēc tam, protams, atkal sēdējām (uzminiet kur! :D), protams, ka WestEnd, jo Nyugati stacija, no kuras Alecam 18:45 bija vilciens ir tur pat blakus, un tad notika visdīvainākā lieta ever - tur pēkšņi parādījās Kim ar savu viesģimeni!!! (Jūtu, ka nepieciešams neliels paskaidrojums - Kim ir viena bijusī YFU apmaiņas skolniece no Vācijas, kas šo gadu iesāka kopā ar mums Ungārijā, taču jau septembrī aizbrauca atpakaļ uz Vāciju, jo cieta no nepanesamām ilgām pēc mājām). Atcerējos, ka YFUiešu facebook lapā viņa bija ierakstījusi, ka šajā nedēļā ciemosies pie viesģimenes Budapeštā, taču īsti nepievērsu uzmanību, jo īpašs kontakts ar viņu man neizveidojās. Bet nu redz kā, bija tomēr mums lemts vēlreiz tikties! Kādas 20 minūtes norunājām, viņa pastāstīja, ko tagad dara Vācijā, mēs pastāstījām, ko 7 mēnešu laikā esam sastrādājuši Ungārijā un tad jau bija jāsteidzas uz Aleca vilcienu. Iesēdināju to meksikāņu mačo vilcienā un braucu mājās, kur mani viesģimene sagaidīja ar vakariņām. Parunājām, paskatījāmies televizoru un gājām gulēt. Kārtējās nedēļas beigas, taču nākamā gaida ar jauniem piedzīvojumiem - brīvlaiks! :)

par februāri un pusi no marta

pirmdiena, 04.02.2013.
Nekas tāds ārkārtīgi sevišķs šodien nenotika, ''pirmdiena parastā'', taču pati sev apsolīju atsākt cītīgi rakstīt blogu, tāpēc kaut kas jau arī par šodienu jāuzdrukā, hah. Atgriezos skolā pēc 2 dienu kavēšanas (jo ceturtdien un piektdien jau bijām Austrijā), ar klasesbiedriem kārtīgi ungāriski izpļāpājos, uzzināju jaunākās baumas utt. Citādi - arī ''skolas diena parastā''. Labākie dienas momenti - angļu valodas skolotājs pateica, ka viņam ļoti paticis mans mājas darba ''film review'' (viņš man palūdza rakstīt par kādu latviešu filmu, tad nu ilgi nedomājot izvēlējos ''Limuzīns Jāņu nakts krāsā'') un viņš gribētu, lai mēs klasē noskatāmies, protams, ar subtitriem angļu valodā. Nācās gan viņu apbēdināt, ka tādas versijas nav, taču jāpameklē- varbūt kaut kur tomēr var atrast? Taču it kā neesmu dzirdējusi par tādu. Nu, vienalga. Otra lieta - mūzikas stundā dziedājām kaut kādu dīvainu dziesmu, pēc tam visu dienu tapa dažādas jaunas šīs dziesmas versijas. :D
Stundas beidzās 14:45, ieskrēju Interspar nopirkt kaut ko ēdamu, tad steidzos uz tramvaju, lai aizbrauktu uz EuroPark un iegādātos par Nehir doto naudu (YFU apmaiņas skolniece no Turcijas, labākā draudzene no visiem apmaiņas skolēniem) viņai tādu pašu 2013. gada plānotāju, kā man. Kad tas bija paveikts, devos uz metro un turpināju ceļu pie viņas, tikāmies, lai kopīgi ietu pie friziera. Gribējām iet, tur, kur gājām oktobrī, taču nevarējām vairs to vietu atrast, slinkums bija pārlieku nopūlēties meklējot, tāpēc iegājām kaut kādā random salonā, kurā pat bija brīvi frizieri bez pieraksta, epic win. :D Un tā diezgan normāli tur viss, džeks, kas mani frizēja, pat šķietami nebija gejs, hah. Tagad man atkal ir salīdzinoši īsi mati un taisnā čolka, šķiet, ka ir daudz labāk kā pirms tam, prieks par rezultātu. Pēc friziera aizgājām uz California Coffee, kur kafija nemaz nebija tik laba, cik cerēts, taču nekas, laiku tāpat labi pavadījām, smejoties par visādām lietām, kuras te nav pat vērts atstāstīt, inside jokes. :D Tad Nehir saprata, ka līdz autobusam uz viņas pilsētiņu atlikusi vairs tikai pusstunda, tāpēc jāsteidzas atpakaļ uz Nyugati staciju, kurā ir arī metro. Skrējām uz turieni, pa ceļam ar telefonu uzņemot video, man liekas, ka randomīgāks video manā dzīvē vēl nav bijis. :D Atvadījāmies, es braucu uz savām mājām, viņa - uz savām. Mājās biju ap pusdeviņiem, paēdu vakariņas ar viesvecākiem, viesmāsa bija pie puiša aizbraukusi, nedaudz parunājām un tagad sēžu istabā, čekoju internetu, rakstu blogu un domāju drīz iet gulēt.
_____________________________________________________________________

Hehh. Jau paredzēju, ka neizturēšu, tagad random lietas, kas notikušas pēdējo ''vairsnezincik'' dienu laikā :D

Darba dienās no 4. - 8. februārim nekā sevišķa nebija, it īpaši skolā ne. Tāda kā rutīna iestājusies, viss zināms un paredzams. Taču jauks pārsteigums gaidīja valodas kursos - tagad arī mīļais draugs Pablo (Meksika) pievienojies to YFUiešu pulkam, kas nolēmuši tos apmeklēt. Kopš tās dienas visu laiku plānojam kaut ko pasākt kopā, bet viņš savā meksikāņa stilā piedāvā kaut kur iet tikai pēc valodas kursiem, kad man līdz 22iem jānokļūst mājās un tas nekam neder. :D Nu nekas, gan jau.. Taču tagad atkal ir 3 meksikāņi (Pablo nācis Camilas vietā), kas nozīmē - kursos iet SKAĻI! Brīžiem man kļūst žēl skolotājas, jo viņi viens otram palīdz saprast gramatikas likumus spāniski, bet tas tiek darīts ilgi, pamatīgi un galvenais - SKAĻI. :D Nu jā.
Nekas neordinārs nenotika līdz pat piektdienas pēcpusdienai, kad pienāca tā diena, kad pēc skolas sēdos vilcienā, lai dotos ciemos pie Michelle (YFU apmaiņas skolniece no Vācijas). Viņa dzīvo Miskolc, Ungārijas ziemeļos. Tā arī bija pirmā reize, kad Ungārijā izmantoju vilcienu, tāpēc biju ieinteresēta, kā būs, kā viņiem te organizēts dzelzceļa transports. Hah. Te tas nav tik vienkārši kā LV, radās iespaids, ka dzelzceļa pakalpojumu izmantošana šeit ir kaut kas īpašs. Viestēvs ieteica biļeti pirkt internetā, tā arī darījām, turpceļā nebija nekādu problēmu (ko gan nevarētu teikt par atpakaļceļu, taču līdz tam vēl nonāksim). Vilciens bija tāds, kā visur citur Eiropā (izņemot Latviju. Tāda tipa vilcienus, kā LV, nekur citur neesmu redzējusi) - jauns, nelieliem vagoniņiem, kas iedalīti pirmajā un otrajā klasē, interesanti likās, ka visas sēdvietas izvietotas ap galdiem - 4 vietas un pa vidu galds. Cerēju 2 stundu ilgā brauciena laikā redzēt kaut ko vairāk no Ungārijas, jo uz ziemeļiem vēl nebiju devusies, bet satumsa pārāk ātri un tādu īpašu skatu nemaz nebija, pārsvarā tikai koki un apsniguši lauki, pavasarī noteikti ir skaistāk. Michelle mani sagaidīja stacijā, un tad ar tramvaju braucām uz ''viņas'' mājām. Miskolc man neizprotamu iemeslu dēļ ļoti atgādināja Jēkabpili vai kādu citu Latvijas pilsētu, kas ir laukos, tomēr nav pilnīga čuhņa. Pie viena secinājuma gan tur pavadīto 2 dienu laikā nonācu - man ir ārkārtīgi palaimējies, ka tiku dzīvot Budapeštā. :D Es nespētu tur dzīvot, apbrīnoju Michelle,bet viņai jau nav īpašas izvēles. Vēlreiz publiski papriecāšos - man ļoti patīk, ka dzīvojot Soroksár rajonā ir tāda sajūta it kā vēl aizvien atrastos Ogrē, tas ir kā mazs ciematiņš, taču 40 minūšu laikā varu nokļūt Budapeštas sirdī un baudīt lielpilsētu. Budapešta ir tiešām milzīga pilsēta, visu laiku var atklāt ko jaunu, tāpēc nekad nekļūst garlaicīgi. Manuprāt, slikti nav arī tiem apmaiņas studentiem, kas tikuši dzīvot mazajās Budapeštas piepilsētiņās - tās ir kalnainas un ''ungāriskākas'' par manu Soroksár (kas man reizēm drusku skauž), skolu viņi tik un tā apmeklē Budapeštā, tāpēc praktiski šeit arī dzīvo, taču viņiem ir problēmas ar transportu - uz mazajiem ciematiem autobusi kursē apmēram reizi stundā, grūti ar mājās nokļūšanu, ja kaut ko kopā darām centrā, vienmēr jāuztraucas, vai paspēs uz autobusu/vilcienu. Taču tie, kam ''laimējies'' dabūt viesģimeni nostūros - man žēl to cilvēku... Jā, tās pilsētas/ciemati ir ''visungāriskākie'', taču cilvēki parasti neprot svešvalodas, viņi nevar tikties ar pārējiem YFUiešiem, jo dzīvo pārāk tālu, tieši viņiem ar viesģimenēm ir problēmas, sarežģīti izrauties no savas pilsētas... Ok, tas jau bija nedaudz off-topic. Tātad, jā, pavadīju piektdienas vakaru, sestdienu un pusi no svētdienas Miskolc. Michelles viesģimene ir visai interesanta. Viesmamma ļoti, ļoti sirsnīga, smaidīga un laipna, viestēvs nedaudz biedējošs, likās no tiem, kas ātri varētu aizsvilties,  15 gadus vecais viesbrālis tāds ''klasiskā nūģa tips'', 16 gadīgā viesmāsa diezgan klusa un kautrīga, īpaši neparunājām, 6 gadus vecā viesmāsa gan ir lieliska - ja pārāk nesatrakojas/nav sliktā garastāvoklī, tad tas bērns ir tiiiiiiiiiiiiiik mīlīgs, pat nespēju noticēt. Piektdienas vakaru pavadījām ar Michelli runājot par dzīvi, par visādām apmaiņas skolēnu lietām, Latviju, Vāciju, Ungāriju, nākotnes plāniem utt. Interesanti, ka lai gan pirmajā YFU nometnē Michelle bija viena no manām mājiņas biedrenēm, mums īpaši ciešs kontakts neizveidojās, sākumā man viņa pat likās nedaudz dīvaina. Tā kā viņa dzīvo ziemeļos, ikdienā laiku pavadīt kopā nesanāk, tiekamies tikai YFU organizētajos pasākumos un tas notika - kaut kā Ziemassvētku ballē un pēc tam Mid Year Orientation Camp ļooooti satuvinājāmies un sadraudzējāmies, tad nu loģisks turpinājums tam bija mana ciemošanās pie viņas. :D :) Sestdien rīta pusē man bija tūre pa Miskolc ar Michelli gida lomā, tad braucām atpakaļ uz mājām ēst viesmammas gatavotās pusdienas, pēc tam kādas 3 stundas pavadījām datorā spēlējot stulbas room escape spēles, līdz izdomājām, ka jāiet uz kino. Atkal braucām uz centru, uz vienu no iespaidīgākajām celtnēm Miskolc (haha) - iepirkšanās centru Miskolc Plaza, kur ir arī Cinema City, izlēmām noskatīties ''Hitchcock'' un jā, nosaukums nemelo, tā filma tiešām bija par Hičkoku, par to, kā viņam gāja, kad prātā ienāca ideja par grāvēja ''Psycho'' uzņemšanu. :D Patika, izvēli nenožēlojām. Kad atgriezāmies mājās, cepām picu, sanāca vairāk kā ''picas maize'' vai kas tamlīdzīgs, bet pieēdāmies tik un tā. Vakarā atkal sekoja garas sarunas. Svētdien nekur negājām, priekšpusdienu pavadījām neko sevišķu nedarot, spēlējāmies ar mazo viesmāsu, parunājām ar viesvecākiem, tad viņi gribēja dzirdēt, kā izklausās latviešu valoda, tāpēc lasīju viņiem fragmentus no manas dienasgrāmatas, pēc tam sekoja pusdienas (ļooooooti ungāriskas, augļu zupa un lángos, kas būtībā ir eļļā cepta mīkla, kuru ēd ar skābo krējumu un sieru. ) Nu, un tad jau pienāca laiks atvadīties un kopā ar Michelle doties uz staciju. Nedaudz biju satraukusies par biļetes pirkšanu, jo te tas nav tik vienkārši kā LV, kaut kādi īpaši noteikumi, vairāki biļešu veidi utt., turklāt, pērkot to ungāriski, īsti nezinu, kas būtu jāprasa, neskaitot to, ka vajadzīga skolēnu biļete. Likās, ka viss gājis veiksmīgi, pārdevēja saprata, ko gribu, biļete bija lētāka kā turpceļā, nebija nekādu lieku jautājumu, jau sapriecājos, taču Michelle manī atkal raisīja šaubas, sakot, ka dīvaini - manā biļetē nav norādīta sēdvieta, viņas biļetēs uz Budapeštu tā vienmēr esot bijusi rakstīta, taču es īpaši par to nelauzīju galvu, sakot, ka turpceļa biļetē tā arī nebija norādīta. Pienāca vilciens, iekāpu, apsēdos pirmajā brīvajā vietā, ko ieraudzīju, domāju, ka viss labi, līdz atnāca kāds vīrietis un teica, ka šī esot viņa vieta. Citu brīvu vietu vairs nebija. Pajautāju viņam, kas ar tām biļetēm īsti ir, viņš manu papētīja un atklājās, ka tā esot stāvvietas biļete. WTF, izrādās, ka vilcienā var nopirkt arī biļeti stāvēšanai??! :D Tad nu laimīgi gatavojos 2 stundu ilgai stāvēšanai kopā ar pāris citiem nolemtajiem, taču ar to prieki nebeidzās - kad nāca kontrolieri, izrādījās, ka man jāpiemaksā vēl 700 forinti, jo nav kaut kādas mistiskas rezervācijas lapiņas.... Tā arī nesapratu, ko tieši tie ungāri ar šo visu vēlas panākt, šausmīgi sarežģīta sistēma. Tagad zinu, ka nākamreiz lūgšu viestēvam internetā pirkt biļeti arī atpakaļ ceļam, baigais čakars...
Nākamā diena bija pirmdiena, kurā atkal satikos ar Nehir, vispār nolēmām, ka pirmdienas, ja vien kādai no mums nebūs ieplānots kas īpašs, vienmēr būs mūsu tikšanās dienas, jo kopā atlikuši vairs tikai 4 mēneši, jāizmanto laiks. Lai gan sākumā neko tādu negaidīju, kopš novembra mums ar viņu ļoti ciešs kontakts izveidojies, būtībā varu teikt, ka viņa ir mana tuvākā draudzene šeit. :) Nolēmām, ka jāaizbrauc pirmo reizi šogad uz Margit Sziget (sala Budapeštā, būtībā tas ir liels parks uz kuru daudzi dodas skriet un pārīši sēž uz soliņiem, rudenī bija ļoti skaisti un ir foršas atmiņas no turienes - bieži turp devāmies ar pārējiem apmaiņas skolēniem. ). Tad, kad no WestEnd šopingcentra gājām uz tramvaju, Nehir atkal sāka uzņemt video ar savu telefonu, jo pagājušās pirmdienas video bija sanācis lielisks. Gājām, runājām kaut kādas muļķības, Nehir telefons rokā, pēkšņi priekšā mums apstājas kāda jauna sieviete. Mēs abas nesaprotam, kas noticis - izrādās, ka tā bija vienas citas vācu apmaiņas skolnieces draudzene, ar kuru Nehir vienreiz kopā ballējās. Ārprāts, bija tiiiiiik awkward. :D Priecājos, ka viņu nepazinu. Lai cik liela tā Budapešta arī neliktos, atkal un atkal pierādās, ka tomēr pazīstamos satikt nav grūti, tiešām.. Kad bijām pusceļā uz Margit Sziget, sapratām, ka vēl tomēr ir pārāk auksti un plāns jāatliek, tad nu palikām turpat uz Margit tilta un safočējām kaudzi stulbu bilžu ar parlamentu fonā.
Šķiet, ka starp pirmdienu un ceturtdienu nekas interesants vai īpašs nenotika... Piektdien gan - skolā bija karnevāls jeb ungāriski - Farsang. Teikšu vienu - nožēloju, ka neuztvēru to pasākumu pietiekami nopietni. Iepriekšējā dienā jautāju klasesbiedriem, vai viņi būs pārģērbušies jau uz mācību stundām (jo ''oficiālais'' karnevāls sākās tikai plkst. 18.00, tad notika arī ikgadējais Mis un Misters Karinthy konkurss - katra klase izvirza pārstāvjus, vienu puisi un vienu meiteni, tad viņiem savā starpā jāsacenšas un jāprezentē sevi pildot dažādus uzdevumus utt. un beigās skatītāju balsojumā ievēl skolas tā gada Mis un Misteru), man sniegtās atbildes bija apmēram šādas ''jāa, varbūt kāds būs jau saģērbies, bet to nopietni ņem tikai klases, kurām tajā dienā ir kādi kontroldarbi, tad viņi no tiem tiek atbrīvoti.'' Tad nu nodomāju ''ok, neko sevišķu nedarīšu, ideju tērpam un materiālu man nav tik vai tā, uz īsto karnevālu netieku (jo ar viestēvu tajā vakarā gājām uz koncertu, bet par to nedaudz vēlāk), vienalga''. Nākamajā rītā, ierodoties skolā, sapratu, ka tā bija LIELA kļūda. 90% manu klases un skolasbiedru mugurā bija kas īpašs. Tā nu vienu dienu jutos kā autsaidere. Daži cilvēki gan teica, ka man par tērpu nevajagot uztraukties, jo tas ir vienmēr ''līdzi'' - arī šodien es esot pārģērbusies par latvieti. :D Bet vispār - ideja forša, Latvijas skolās arī kaut ko tādu vajadzētu.
Vakarā kopā ar viestēvu un 2 viņa draugiem apmeklējām jau iepriekš pieminēto koncertu. LGT - ungāru retro rokgrupa, kuras ziedu laiki bija astoņdesmitajos, attiecīgi arī publika - vecums 40+.  Nebija jau nemaz tik slikti, tikai pārlieku gari, gandrīz 3 ar pus stundas, turklāt viestēvs atzina, ka viņam neesot paticis nemaz, agrāk bijusi pavisam cita garša.
Pēc tam sekoja sestdiena, kurā notika klases ballīte pie Fanni, uzaicināti bija gandrīz visi klasesbiedri un gandrīz visi uzaicinātie arī ieradās. (Neliela atkāpe - mani fascinē, cik saliedētas šeit ir klases, labākie draugi praktiski visiem ir tieši klasesbiedri, manuprāt, LV tas nav tik bieži novērojams. Tādu ārpusskolas draugu viņiem ir ļoti maz, ar klasesbiedriem kopā gan mācies, gan izklaidējies. Turklāt katrs tiek pieņemts tieši tāds, kāds ir. Jūtams respekts citam pret citu + nav tās līšanas otra dzīvē, kas Latvijā tik labi jūtama. Latviešiem derētu pamācīties. ) Tā nu tika aizvadīta līdz šim labākā nakts Ungārijā Fanni mājās kaut kādā galīgā Budapeštas nomales rajonā, kas man ārkārtīgi atgādināja Ogres kartonku, tiešām. :D Vispār - šī ballīte un viss tas, kas sekoja pēc tam, bija ļoti  nozīmīgs pagrieziena punkts manā Ungārijas dzīvē, jo tieši pēc tā visa sajutos kā īsta daļa no klases, sajutu, ka citi mani vairs neuztver kā ārzemnieci, bet gan kā īstu ungāru jaunieti un tas ir vairāk kā lieliski. Taču daļēji šo sajūtu radīja tieši dramatiskā pirmdiena, kas sekoja pēc ballītes. Detaļās un notikušā iemeslos neizplūdīšu, jo nevaru būt droša, ka kāds no ungāru draugiem šo nelasa ar google translate palīdzību, bet īsā versija - klasesbiedrene vēlējās mirt, sadzērās tabletes ar pálinku un es biju vienīgā, kam viņa piezvanīja un atvadījās. It nemaz nepārspīlējot varu teikt, ka tā bija viena no biedējošākajām lietām, ko līdz šim 17 gadu laikā esmu piedzīvojusi. Sazvanīju vairākus klasesbiedrus, izstāstīju, kas noticis un kaut kā kopīgiem spēkiem mums izdevās viņu pielauzt piezvanīt saviem vecākiem un pastāstīt, ko izdarījusi. Pēc tam, protams, sekoja slimnīca, psihiatrs un tagad arī viņai katru nedēļu jāapmeklē psihologs. Traki, ka pavisam, pavisam mazi sīkumi var novest pie šādu muļķību darīšanas. Jā. Bija baisi.
Taču no pirmdienas līdz trešdienai paliku mājās, jo biju nedaudz saaukstējusies un viesmāte teica, ka labāk uzmanīties, jo līdz sestdienai man jābūt pilnīgi veselai - braucām otrajā slēpošanas tūrē, šoreiz uz Itāliju. Tur bijām no 23. februāra līdz 2. martam. Nedēļu pavadījām vietā ar nosaukumu Kronplatz. Patiesību sakot, nekādu atšķirību no Austrijas tur nebija, robežai tas ir ļoti, ļoti tuvu un pavadītais laiks man bija viens liels mindfuck tieši valodu dēļ. Ar vecākiem skype runāju latviski, ar viesģimeni ungāriski, ar viesnīcas darbiniekiem vai kafejnīcās angliski, taču apkārt dzirdama gan vācu, gan itāļu valoda. :D Āa, interesnats brīdis bija, kad benzīntankā pirmoreiz kopš esmu prom no LV, satiku latviešus! Bija dīvaini. :D Tā kā vēl aizvien nebiju tik stilīga, lai mācētu slēpot, nekāda baigā action man tās nedēļas laikā nebija, drīzāk tāda mierīga palūkošanās uz Budapeštas dzīvi no malas pirms atgriežos un sāku pēdējo 4 mēnešu ciklu. Katru dienu kopā ar tām draugu sievām, kas arī neslēpo, vairākas stundas sēdēju āra džakuzi ar skatu uz kalniem, daudz rakstīju, ilgi gulēju un būtībā vienkārši slinkoju. Pāris pēcusdienu, kad viesģimene atgriezās no kalna, braucām staigāt pa vietējiem ciematiņiem, tā jau skaisti, taču nespēju sevi iedomāties dzīvojam tādā vietā, tomēr pārlieku liela izolētības sajūta. Priekšpēdējā vakarā aizgājām uzēst īstu itāļu picu. Tā patīkami atkal sajust to garšu pēc 4 gadu pārtraukuma. :D Pēdējā dienā arī es uzbraucu kalnā pasauļoties (un laikam neizpalika rezultāts, jo nākamajā nedēļā visi skolā atzīmēja, ka seja brūnāka, hah) un vakarā bijām vienā krodziņā, jo vienam no ģimenes draugiem, ar kuru kopā braucām, tad bija dzimšanas diena. Lai nu kā, nedēļa tomēr man, kas jau pa šo pusgadu pieradusi pie straujā Budapeštas ritma un bez tā vairs nespēj dzīvot, likās drusku par mierīgu un priecājos, kad atgriezāmies mājās. Un tad sākās labākais. :) Jau no paša sākuma zināju, ka pavasaris būs fantastiskākais laiks apmaiņas gadā, taču baidījos, ka sāksies tas marts, bet nekas tik un tā nemainīsies, jo kāpēc gan lai viss pēkšņi būtu citādi tikai tādēļ, ka kalendārā pavasara mēnesis? Taču pārsteidzošā kārtā pārmaiņas tiešām notika! Jau kopš pirmās dienas spīdēja saule (ja neņem vērā to muļķīgo sniegu, kas te šo ceturtdien atkal uzkrita, laikapstākļi ir tiešām bijuši necerēti labi), kas izkausēja gan sniegu, gan to ledu, kas 3 ziemas mēnešos bija izveidojies cilvēku sirdīs. Tā nu pirmā marta nedēļa varbūt pat bija līdz šim Ungārijā labākā, katru dienu notika kaut kas interesants, atcerēšanās vērts, ne dienu nesēdēju mājās bezdarbībā. 4. martā, kā jau vienmēr pirmdienās, tikos ar Nehir. Todien laiks bija pietiekami labs, lai īstenotu atlikto plānu par došanos uz Margit salu. Taču tur pavadījām varbūt kādas 10 minūtes, pēc tam devāmies uz vienu turku kebabnīcu, kur Nehir varēja izpļāpāties turciski ar īpašnieku, un viņš mums vēl kā īpašām klientēm beigās turku tēju uztaisīja. :D Viņš Nehir pastāstīja arī par kādu īpašu vietu aptuveni 15 minūšu gājiena attālumā, kam ir kaut kāda saistība ar turkiem, tagad jau esmu aizmirsusi, kāda. Tā kā es turku valodu nesaprotu (dīvaini gan), man nebija ne jausmas, par ko šie abi runāja, tāpēc, kad gājām prom, Nehir teica, ka mani gaidot pārsteigums. Tad nu sākām uz turieni iet, Nehirai gan nācās prasīt palīdzību garāmgājējiem, jo īstais virziens nebija skaidrs, taču pēc brīža nonācām īstajā vietā un tas bija diezgan brīnumaini - 15 minūtes un, lai gan Budapeštas trokšņainais centrs turpat aiz muguras, pēkšņi atradāmies pavisam klusā un šaurā ieliņā, kas izskatījās ļoti senatnīga, atgādināja kaut ko no Portugālē redzētā - lieliem bruģakmeņiem klāta un kalnā augšupejoša. Kāpiens nebija viegls, taču, kad bijām nonākušas galā, pavērās brīnumains skats uz pilsētu, nokļuvām tur īstajā laikā, jo tieši tad tikko bija sācies saulriets. Šādus momentus no apmaiņas gada gribētos iekonservēt atmiņā uz mūžu un ar katru šādu atklātu nomaļu, bet fantastiski skaistu vietu, es Budapeštu iemīlu arvien vairāk. Pēc tam turpinājām pastaigu pa saulrieta apspīdētajiem tiltiem (tas jau tā ierasti) un neizprotama iemesla pēc nenormāli sapriecājāmies, tāda brīvības un laimes sajūta uznāca, tāda sajūsma par dzīvi, to nevar aprakstīt.. Mums abām ziemā bija katrai savas problēmas un grūtumi, lietas, ko pavasarī, šajā mūsu apmaiņas gadu pēdējā un skaistākajā posmā, negribētos ielaist, lietas, kas jaunajā lappusē neiederētos, tāpēc pavasara iestāšanās likās kā dziedināšana. Bija tieši tā, kā es vienmēr rakstīju pamatskolas domrakstos - putni dzied, saule spīd un pasaule atsāk elpot - pienācis pavasaris. Ok, varbūt izklausās kaut kā stulbi vai tā, it kā man Ungārija būtu aizmetusi ciet, bet šī atkal ir viena no daudzajām lietām, ko man šis gads iemācījis - priecāšanos par sīkumiem. Patiesībā vajag tik ļoti maz, lai uzlabotu dienu. :) Arī trešdienas pēcpusdiena tika aizvadīta līdzīgi, taču šoreiz visām iepriekšminētajām darbībām vēl pievienojām arī fotosesiju uz Margit tilta, lai gūtu jaunas pavasara profila bildes. :D
Neliela atkāpe - no 7. līdz 9. martam manā skolā norisinājās diezgan interesants pasākums ar nosaukumu KarMUN, kurā es arī biju plānojusi ņemt dalību, bet nesanāca, jo klasesbiedrene, kurai biju palūgusi mani pabrīdināt, līdz kuram datumam iespējams pieteikties, savu uzdevumu nepildīja pietiekami atbildīgi, līdz ar to, nokavēju. :/ Nu, nekas, man ir doma, ka nākamgad ciemos varētu atbraukt tieši tad, kad būs KarMUN, būtu interesanti. :) Taču par to, kas tad tajās 3 dienās īsti notiek - KFG ierodas aptuveni 100 skolēni, vecumā no 15 - 19 gadiem, no visas pasaules, KFG skolēni viņus uzņem savās ģimenēs. KarMUN dalībniekiem nav jāapmeklē stundas, bet notiek kaut kādas īpašas aktivitātes (ja godīgi, tā īsti nezinu, kādas, zināms tikai tas, ka ik gadu ir kāda konkrēta tēma un tad 3 dienu laikā viņi diskutē, salīdzina pieredzi ar konkrēto jauniešu problēmu dažādās valstīs (+ visiem dalībniekiem jābūt ģērbtiem lietišķi, kā īstās konferencēs :D ), pārējā laikā visādas ekskursijas un ballītes, gan oficiālas, gan neoficiālas. :D ) Mūsu skolas skolēni pārsvarā organizē pasākuma praktisko pusi, katrs par kaut kā izpildi ir atbildīgs. Tā kā netiku piedalīties oficiālajā daļā, piektdien gribēju iešmaukt vismaz noslēguma ballītē, taču beigās noraustījos, jo padzirdēju, ka uz ballītes vietu vedīšot ar autobusu un likās, ka tur jau noteikti čekos, esi karmunietis vai neesi. Ha. Pirmdien uzzināju, ka nepārbaudīja gan, jebkurš esot varējis tikt iekšā. Nedaudz žēl, jo dzirdēju atsauksmes, ka esot gājis superīgi, bet nu neko darīt, varbūt nākamgad... Te ir arī viens polietes veidots video par KarMUN dienām, var redzēt mazliet no manas skolas un skolasbiedriem :D http://www.youtube.com/watch?v=NrpBo0NUVfM
8. martā (kas bija līdz šim ''ne-īpašākais'' 8. marts manā dzīvē un ļoti pārsteidza, ka tā - zinot, cik ungāru puiši parasti pieklājīgi, biju gaidījusi šo kā apsveikumiem pilnu dienu, bet nē, visas dienas laikā nedzirdēju/neredzēju NEVIENU apsveicot kādu meiteni. Tikai viestēvs gan mums visām ģimenes sievietēm pa puķītei uzdāvināja. :) ) pēc stundām bija ļoti, ļoti jauka pēcpusdiena - ar klasesbiedrenēm Dominiku, Lucu, Timi, Trami un Lauru devāmies uz Tejivó (viena Budapeštā populāra kafejnīca, kur uzsvars likts uz dažādiem piena produktiem). Tur pavadījām kādas 2 stundas un galvenā aktivitāte bija ''A Lista'' sastādīšana, kas būtībā nozīmēja to, ka novērtējām katra klases puiša seju, ķermeni un personību no 1 līdz 10. Teikšu, ka bija vairāk kā tikai jautri, pat ja kaut kas tāds liekas mazliet bērnišķīgi. :D Pēc tam nolēmām aizbraukt uz Margit salu (jā, atkal, es jau zināju, ka pavasarī tur būšu bieži, jo labā laikā tā vieta ir pasakaina), kur iekarojām bērnu rotaļu laukumiņu (jāatzīst, ka arī šī aktivitāte nebūt neliecina par briedumu vai to, ka mums visām ir 16/17 gadu, bet nu YOLO - lai cik ļoti man arī neriebtos tas teiciens. :D ). Man patika, labi un jautri pavadīts laiks.
Sestdiena, 9. marts, nāca ar jauniem piedzīvojumiem. 14os tikos ar Nehir, lai nopirktu dāvanu un pēc tam kopīgi dotos uz YFU vācietes Rosmarijas dzimšanas dienas pārsteiguma ballīti, kuru organizēja viņas viesģimene. Jau nokļūšana svinību vietā bija piedzīvojums. Tā kā tas bija kaut kādā mums nezināmā Budapeštas rajonā, atkal nācās meklēt palīdzību pie vietējiem. Tramvajā, kad nebijām pārliecinātas, kur jākāpj ārā, noķērām vienu pensionāri, kas gandrīz apraudājās no laimes par mūsu ungāru valodas zināšanām un vēl pamāja, kad izkāpām. Ļoti mīlīgi bija. :D Pēc tam priecājāmies, ka nenācās maldīties, jo drīz vien ieraudzījām plakātu, kas vēstīja, ka Rosmarijas dzimšanas diena notiekot šeit. Hmm. Gājām iekšā, caur diezgan spocīgu koridori, līdz sapratām, ka esam baznīcā. WTF. Ā, nu pareizi, Rosi viesģimene taču ir līdz ārprātam reliģioza. Ļaušu tad nu jums pašiem spriest, cik hardcore vai ''ne-hardcore'' bija mūsu ballīte baznīcā, turklāt, nevar aizmirst, ka kontroli pār pasākumu uzņēmās viesģimene. Lai nu kā, jāatzīst, ka tas no viņas ģimenes puses bija ļoti mīļi un kopumā bija diezgan jauki - sākumā tikām sadalīti grupās (tā kā no YFU bijām tikai es, Nehir un vēl viena vāciete - Merle, tad pārējos cilvēkus, kuru vecums variējās no apmēram 13 līdz 45 gadiem, redzējām pirmo reizi), mums bija jādomā dažādi uzdevumi Rosi, kas palīdzētu pierādīt, ka viņa tagad ir īsta ungāriete utt., ēdām, dziedājām (reliģiskas dziesmas, jāpiebilst) un man, Nehirai un Merlei izveidojās diezgan labs kontakts ar 3 Rosi klasesbiedrenēm, kas arī bija ieradušās - gandrīz visu laiku nopļāpājām un viņas nebeidza sajūsmināties par mūsu ungāru valodas prasmēm, haha. Ap 20iem pametām turieni un es devos pie Nehir - paliku pie viņas pa nakti. Svētdiena tika pavadīta mājās, neko sevišķu nedarot. Pirmdiena, 11. marts - parasta skolas diena, pēc stundām aizbraucu līdzi klasesbiedrenei Kitti uz KÖKI, viņa gribēja nopirkt jaunu pierakstu kladi vācu valodai un es nodomāju, ka man pievienošanās nenāktu par sliktu, jo jau kādu mēnesi nebija nevienas normālas pildspalvas, tad nu iegādājos veselas 4. :D Vēl interesants pavērsiens bija bēgšana no Kitti mammas, kuru nejauši pa gabalu ieraudzījām, jo patiesībā Kitti tajā laikā vajadzēja būt kādā citā vietā, hah.
Otrdien, 12. martā, pirms ungāru valodas kursiem satikos ar Camilu - manu mīļo YFU meksikāņu saulīti. Ar Camilu kā jau parasti - 99% laika staigājam pa veikaliem, jo viņa ir no tām meitenēm, kas uz ballīti nevar uzvilkt vienas un tās pašas drēbes divreiz, tāpēc ik reizi jānopērk kaut kas jauns, tad nu biju viņas asistente jau 384746 reizi. :D Pirms tam Starbucks - arī neatņemama tikšanās sastāvdaļa, ja gadās pavadīt laiku ar šo Meksikas daiļavu.
Trešdien, 13. martā pēc skolas kaut ko pa ilgiem laikiem darīju kopā ar viesmāsu, patiesību sakot, uz to mūs pamudināja viesmāte un tikai tad aptvērām, cik ilgi neesam divatā bijušas ārpus mājas. Tad nu devāmies uz mazu, mīlīgu picēriju, kurā viņa pagājušajā nedēļā bija ar savu puisi. Jauki izklačojāmies par visu iespējamo, pārēdāmies, nosmējāmies par to, kā pavārs māsas komplimentu par to, ka tik garšīgu samlói galuska viņa nekad iepriekš nav ēdusi, uztvēra kā flirtu un kopš šīs piezīmes izteikšanas nebeidza uz viņu blenzt, un tad turpinājām kopīgo pēcpusdienu ar pastaigu gar Donavas krastu netradicionālākā vietā, diezgan tālu no centra.
Ceturtdiena bija īpaša diena Ungārijā. Patiesībā, tā īpašā diena bija piektdiena, 15. marts, taču tā kā tā ir brīvdiena un skolēni atzīmē to ceturtdienā, tad tā īpašā sajūta sākās jau todien. Visiem skolā vajadzēja ierasties melnbaltās drēbēs, ar Ungārijas karoga lentīti pie krūts, notika tikai 2 pirmās stundas (viena no tām bija angļu valoda un bija diezgan interesanti, skolotājs to bija sagatavojis kā 15. martam veltītu stundu, tāpēc būtībā tā bija kā vēstures stunda angliski) un pēc tam (šī daļa gan nav pārāk jautra) mums visiem KFG skolēniem bija jādodas pusotru stundu stāvēt ārā, lai skatītos svinīgo ceremoniju. Ja laiks būtu labs, nekādu problēmu, bet kas tev deva - lija lietus kopā ar sniegu, pūta vējš, šausmīgs aukstums, lietussargus nedrīkst ņemt līdzi, jo tie ''aizsedzot skatu'', taču daži to tik un tā nebija ievērojuši, tāpēc neko redzēt nevarēja tik un tā, dzirdēt ne tik. Diezgan briesmīgi. Taču notika brīnums, un 10.d klases citkārt tik ļoti nīstā audzinātāja izpelnījās mīlestību vienas dienas garumā, jo piedāvātais sneak out plāns - klusām visiem doties prom pēc direktora runas- momentā guva piekrišanu. Tā nu pusotras stundas vietā tur pavadījām tikai aptuveni 45 minūtes. :D Pēc šīs visai jaukās pieredzes ar lietu, vēju un aukstumu, devos līdzi Kitti uz bibliotēku, pirmoreiz šo iestādi apmeklēju Ungārijā. Bibliotēka kā bibliotēka. Tikai bija interesanti redzēt, ka tulkotās bērnu/pusaudžu grāmatas Ungārijā un Latvijā ir lielākoties vienas un tās pašas, bija forši salīdzināt, ko senāk lasījusi viņa un ko es, ļooooti daudz kas sakrita. :D Uz viņas vārda paņēmu vienu 12gadnieku grāmatu ungāriski, lai trenētu valodu un vienu grāmatu angliski, lai vienkārši kaut ko palasītu. Vakarā, lai gan skolā īsā diena, uz ungāru valodas nodarbībām nekādi atvieglojumi neattiecās, tāpēc 18os, kā katru otrdienu un ceturtdienu vajadzēja būt tur. Šoreiz bija cita skolotāja, tā kā meksikāņi, kā jau parasti kavēja, bijām ar viņu divatā un sākām pļāpāt, arī viņa nebeidza jūsmot par to, cik labi es nieka 7 mēnešu laikā jau runājot ungāriski, visu saprotot, akcenta praktiski neesot utt., nu, man jau patika un gribas sev pašai uzsist pa plecu, ka tās sarunas jau tiešām tik dabiski raisās. :D
Piektdiena, 15. marts. Diezgan liels haoss valstī, jo pa nakti sasnidzis sniegs un Ungārija tam nav bijusi gatava. Šosejas nobloķētas, sliktā laika dēļ svētku pasākumi atcelti, nekāda prieka. Visi sēžam mājās un neko nedarām, ar viestēvu noskatījāmies priekšpēdējo Bonda filmu. Īsumā par to, kāpēc tas 15. marts īpašs - tā ir revolūcijas atceres diena, parlamentārās Ungārijas dzimšanas diena.
Sestdiena, 16. marts. Lai nebūtu vēl viena diena garlaicīgi jānosēž mājās, nolēmu satikties ar Nehir un Pat (YFUiete no Taizemes). Neko tādu WOW nedarījām - aizbraucām uz WestEnd iepirkšanās centru, nopirkām kaudzi ar ēdienu par nieka 1000 ft, visas 3 pārēdāmies un runājām par Taizemes kultūru, bija interesanti.
Šodien - šodien pilnīgi nekas nenotika. Lielākais achievement - uzrakstīju beidzot blogu. Tagad jāmetas jaunā, piedzīvojumiem bagātā nedēļā. :) Šeit man ir tā, ka darba dienas patīk labāk par nedēļas nogalēm, jo tieši darba dienās notiek viss interesantais.
Neliels kopsavilkums par aizvadītajām 6 nedēļām - bija forši. It sevišķi marta pirmā puse - nu, tiešām jūt to pavasari, nu ir atšķirība! Tagad viss nostājies savās vietās, visās jomās lietas ir tuvu perfektumam. Varu sazināties ungāriski, man ir stabili draugi, ar viesģimeni attiecības ir burvīgas, no puiša, kas man patīk, saņemu nepieciešamo uzmanību. :D Šķiet, ka no šī punkta viss kļūs tikai labāk un labāk, nākamie 3 mēneši būs fantastisks laiks!. :)
Jauku jums nedēļu, ceru, ka Latviju arī pavasaris jau sasniedzis!
Madara

Szeretem Magyarországot! ♥ Pirmie 6 mēneši

Sziaaaaaasztooooooooook!

Zinu, ka ļoti, ļoti, ļoti, ĻOTI sen šeit nav bijis nekādu ziņu par manu dzīvi Ungārijā... Es jums visiem par šo gandrīz 5 mēnešu ilgo pazušanu gribu no visas sirds atvainoties, taču nevaru noliegt – bija patīkami lasīt dažādos sociālajos tīklos, ka vēlaties, lai turpinu rakstīt, ka jums blogs licies interesants un nevarat sagaidīt manu atgriešanos ‘’blogosfērā’’, ha! :D  Nu esmu tā diezgan cieši apņēmusies patiešām atgriezties un šo lapu nepamest līdz pat 1. jūlijam (ja atmiņa mani neviļ, tad tā ir tā diena, kad pēc 11 mēnešu pauzes atsākšu staigāt jau zināmos Latvijas ceļus. ) Šim lēmumam, galvenokārt, ir 3 iemesli:

a)      Man šeit atlikuši precīzi 5 mēneši – vairs tikai viens īss ziemas mēnesītis un tad marts, aprīlis, maijs, jūnijs – runā, ka tas parasti esot lieliskākais laiks apmaiņas gadā, jo esi šeit kā vietējais – zini valodu, ir draugi, pie viesģimenes jūties kā mājās, visas lielākās problēmas un grūtības jau pārdzīvotas pirmajā gada pusē, vari tiešām nodoties jautrībai  un baudīšanai. Tāpēc domāju – būtu diezgan jauki arī jums dot ieskatu šajā ‘’time of my life’’;

b)      15. februārī  žurnālā ‘’Sīrups’’ būs lasāms stāsts par manu pirmo pusgadu šeit, rakstā tiks publicēts arī links uz manu blogu, tāpēc ceru uz lasītāju pieplūdumu. Un iedvesmot citus jauniešus doties pasaulē es varu tikai šeit rakstot un stāstot, cik fantastika (taču reizēm arī gana grūta) pieredze tā ir – būt apmaiņas skolēnam;

c)       Es vienkārši baidos no atmiņu izbalēšanas un tā, ka varētu aizmirst, kā, kad, kāpēc un ar ko man viss tajā Ungārijas periodā bija. Ļoti priecājos, ka katru dienu iepriekšējos 6 mēnešus rakstīju dienasgrāmatu (protams, plānoju turpināt to darīt ), tāpēc galvenie notikumi  ir dokumentēti un nekur nepazudīs, taču tajā vairāk esmu koncentrējusies uz tādām ikdienas detaļām, sajūtām un iekšējiem domu kariem, kurus tik atklāti publiskot nevēlos. Taču, jā – pietrūkst vienkāršu notikumu atstāstu. Tam tad lai nu ir veltīts šis blogs. Ja ārkārtīgi gribas ielīst manas dvēseles dziļumos, ar citu sociālo tīklu palīdzību ir iespējams atrast linku uz manu tumblr – tur mēdzu uzdrukāt kaut ko par emocijām, samierinieties, ka šajā blogā būs lasāmi ‘’sausi’’ fakti (taču centīšos ik pa laikam netaupīt arī kādu mērces karoti).  Ar šo māksliniecisko teikumu arī noslēdzu iemeslu uzskaiti, paldies par uzmanību. :D

Tagad jāķeras klāt nopietnākām lietām. Lieku fonā Kings Of Leon ‘’Come Around Sundown’’ albumu un sāku rakstīt.

 Septembris, oktobris, novembris, decembris, janvāris. Nespēju noticēt, ka visi šie mēneši jau pagājuši. Traki ātri! :O Pat nezinu, ko lai par šo laika posmu savā dzīvē stāstu. Ne jau tāpēc, ka nebūtu, ko stāstīt – nē, es varētu grāmatu uzrakstīt! – vienkārši grūti izšķirot, kas jums no tā visa liktos interesants. Ir lietas un stāsti, kurus varētu saprast tikai kāds, kas pats reiz bijis apmaiņas gadā. Ir lietas, kas visticamāk ir nozīmīgas tikai man pašai , jau atkal – varētu lappusi garu sacerējumu uzrakstīt par , piemēram, to, cik svarīgi man ik dienu ir redzēt to kalnu tālumā, šķērsojot tiltiņu, kad nāku mājās no autobusa pieturas; cik tukša sajūta, kad laikapstākļi slikti, un kalnu skatam aizsedz migla vai mākoņi. Jo tas ir mans īpašais kalns; kalns, kāda man nekad iepriekš dzīvē nav bijis (un arī nevarētu būt, ņemot vērā Latvijas ģeogrāfiskās  īpatnības) , taču tagad ir – un nekur citur, kā vien nepilnu 10 minūšu gājiena attālumā no jaunajām mājām.

Atskatoties atpakaļ, varu teikt, ka nav nekā tāda, ko nožēlotu. Beidzot šķiet – tiešām esmu darījusi visu, ko konkrētajā brīdī un situācijā varēju, taču apstākļu sakritības arī ir devušas savu artavu, no tām nekad pilnībā neizbēgsi.  Dažas lietas nav atrisinājušās tik skaisti, cik iesākušās. Bet ko nu par tām. To visu cenšos atstāt pagātnē un uzsākt jauno 5 mēnešu ciklu ar tīru prātu, sirdi un domu, ka šīm mazajām vilšanās taciņām nav it nekāda iemesla sazaroties ar galveno ceļu, kas vedīs pavasarī un pēc tam, jā… mājās.  Daudz kas atkarīgs no manis. Ja neļaušu tām sevi novirzīt no īstā ceļa vai speciāli neklaiņošu pa tām, naivi cerot, ka mazās taciņas galā ir vēl neatklāts lielceļš – viss būs kārtībā, agri vai vēlu.

Tāds mazliet negatīvs sākums, vai ne? Viena no lietām, ko esmu šeit sapratusi – gandrīz ikkatra problēma liekas 100 reižu lielāka, kad esi prom no mājām, no ierastās vides un mīļajiem cilvēkiem. Pietiek ar visniecīgāko sīkumu, lai sašķobītu garastāvokli, labā ziņa, ka pietiek ar to pašu, lai dienu padarītu neaizmirstamu, lai liktu justies tā, ka nekad negribu pamest šo vietu. Vispārējais noskaņojums un skatījums uz dažādām situācijām mēdz mainīties ar gaismas ātrumu: sākot ar ārkārtīgu dramatizēšanu un beidzot ar mieru, un viedumu, kādu no sevis nekad iepriekš Latvijā nebūtu gaidījusi.

Žēl, ka nevaru sevi redzēt no malas (tur būtu jājautā pēc jūsu palīdzības, taču attālums tam tagad traucē, tā ka novērtēšana jāatliek vēl uz 5 mēnešiem, lai gan tad jau atkal viss būs mainījies), bet pašai šķiet, ka esmu diezgan spēcīgi paaugusies, nu tieši tā, domāšanas un spriestspējas līmenī , patstāvības ziņā (ok, nākuši klāt arī pāris kilogrami, ungāru garšīgie ēdieni iet labumā :D ). Esmu zaudējusi daļu naivuma, esmu iemācījusies (vai vismaz uzlabojusi savu spēju) palaist vaļā to, kas konkrētajā vietā un laikā traucē izaugsmei, attur no tālākās virzības; dzīvot tagadnē (šī spēja gan vēl jātrenē, taču jau jūtu progresu). Esmu kļuvusi mazliet egoistiskāka, taču tas, manā izpratnē, ir tāds pozitīvais egoisms – tāds citiem uz galvas kāpt neļaujošais.  Es mācos  klausīties, runāt, tagad labāk zinu, ko, kad un kā teikt un kad klusēšana ir svētīgāka nodarbe.  Patiesībā, tā arī ir viena no galvenajām lietām, ko apmaiņas gada laikā apgūst – kā komunicēt, un tas ir ļoti labi jūtams, kad parunā ar kādu bijušo apmaiņas skolēnu – es nekad iepriekš vēl neesmu satikusi cilvēkus, ar kuriem ir tik viegli veidot sarunu un tēmai nav jābūt tikai kaut kādām ‘’apmaiņas skolēnu lietām’’, sarunas raisās dabiski par gandrīz jebko, jo viņi ir izgājuši labāko komunikācijas skolu pasaulē. Šeit nemaz nav iespējams savādāk. Varbūt skan skarbi un biedējoši, bet tā tas ir – ierodoties viesvalstī esi iemests nepazīstamu ļaužu pūlī. Tev ātri jāiemācās pieņemt un mīlēt šos cilvēkus, lai gan sākumā pat viesģimene ir  vienkārši vēl viena svešu cilvēku grupa starp visiem svešajiem cilvēkiem. Nav neviena, kam varētu pilnībā uzticēties, uz kuru varētu paļauties, kam varētu piezvanīt un uzaicināt kaut ko kopā darīt, ja ir garlaicīgi, šīs personas iegūst ar laiku, smagu darbu un jā  - komunicējot, mācoties pieņemt citādo un cilvēku tādu, kāds viņš ir.

Man ir daudz vairāk vienalga (taču ne pilnīgi) citu domas par mani, cēlusies pašapziņa (bet  - nejaukt ar iedomību! Arī šī vēl ir ikkatram nepieciešamā pašapziņas deva. )

Lai gan, godīgi sakot, visa mana iekšējā pasaule šobrīd ir apgriezta kājām gaisā un tik ļoti sagrozīta, ka nav ne jausmas, kas tur vēl izveidosies nākamo 5 mēnešu laikā. Notiek lielas pārmaiņas, neaptverami lielas.

Tas nu būtu par emocionālo izaugsmi. Tagad laikam vajadzētu pievērsties praktiskām un pasaulīgām lietām.  6 mēnešos šeit esmu diezgan daudz redzējusi un piedzīvojusi.  Manas viesģimenes mājās bieži ir ciemiņi, tāpēc pa šo laiku ir satikti daudzi un dažādi cilvēki. Interesanti, ka pārsvarā tie ir radinieki/draugi, kas ir ungāri, taču dzīvo citās valstīs – Rumānijā, Slovākijā, Anglijā, Beļģijā utt. Septembrī vienu nedēļu mūsu mājās nelielas apmaiņas programmas ietvaros dzīvoja vācu meitene, mana viesmāsa, savukārt, aprīlī nedēļu bija dzīvojusi viņas ģimenē. Jauka pieredze, daudz runājām (šoreiz tiešām par ‘’apmaiņas skolēnu lietām’’ ), jo viņa pirms 2 gadiem bija apmaiņā Čīlē. Pašā janvāra sākumā notika kaut kas uz līdzīga viļņa – uz 5 dienām šeit ieradās Ariama – manas viesģimenes pagājušajā gada apmaiņas skolniece no Vācijas, kuras ķermenī gan nav nevienas lāsītes vācu asiņu – šī meitene ir pa pusei ungāriete, pa pusei āfrikāniete. Ļoti interesants cilvēks, sanāca pavadīt daudz laika divatā, arī lielu daļu no manas dzimšanas dienas. Par šo visu gan sākumā biju diezgan bēdīga, viņas atbraukšanu galīgi negaidīju un iekšēji dusmojos, ka tam bija jānotiek tieši manā dzimšanas dienā, taču galīgi nebija tā vērts. Nebija tās salīdzināšanas, no kuras sākumā baidījos un kuru paredzēju, nebija nosodījuma, ka ungāru valodu vēl nemāku tik labi, kā viņa šajā laikā (tā kā viņas tētis ir ungārs, viņa ungāru valodu dzirdējusi sev apkārt visu mūžu un, kad bijusi pavisam maziņa, mācējusi arī runāt, taču augot, par galveno kļuvusi vācu valoda un ungāru valoda aizmirsusies, tāpēc viņa nolēmusi pavadīt gadu Ungārijā, daļēji valodas apguves dēļ, daļēji identitātes meklējumos.) Tieši tādēļ ar viņu bija tik interesanti runāt, grūti iedomāties, taču aizraujoši klausīties, kā tas ir, kad nespēj sevi tā līdz galam atrast starp 3 valstīm. Mani it nemaz nepārsteidza, ka nākamgad, pēc vidusskolas beigšanas, viņas plānos ir pavadīt gadu Āfrikā. Ceru, ka Ariamai agrāk vai vēlāk izdosies atrast valsti, kurā pilnībā justies kā mājās, drusku kļuva žēl šīs ļoti jaukās meitenes, 5 dienu laikā mums izveidojās diezgan ciešs kontakts un radās sajūta, ka pazīstu viņu jau daudzus, daudzus gadus.

Kopā ar viesģimeni mazliet esam arī paceļojuši, rudenī bijām dažādos nelielos ciematiņos, taču citas lielākās Ungārijas pilsētas pavasarī esmu apņēmusies atklāt pati, ciemojoties pie citiem apmaiņas studentiem; gribas aizbraukt uz Szeged, Györ, Debrecen, Miskolc, vēlreiz uz Balatonu…  Ziemassvētku gaidīšanas laikā pabijām Austrijā, Vīnē, kur 2 dienas staigājām pa svētku tirdziņiem. Patiesībā, tagad, kad šo rakstu, arī esam Austrijā, slēpošanas brīvdienās. Mana ģimene katru gadu brauc slēpot, vienu reizi uz nedēļas nogali Austrijā, kā šobrīd, un vienu reizi uz nedēļu Itālijā (turp dosimies februāra beigās). Kopā esam bijuši vairākos koncertos, izstādēs, nozīmīgās Budapeštas vietās… Prieks, ka viņi cenšas manu apmaiņas gadu padarīt maksimāli interesantu.

Ungārijas YFU ir lielisks. Gandrīz katru mēnesi tiek organizēts kāds pasākums visiem apmaiņas studentiem kopā. Oktobrī bija tējas pēcpusdiena, kopā gatavojām vienu tradicionālo ungāru saldumu un pēc tam ēdām kopā ar viesģimenēm, novembrī Creative Workshop (kuru gan neapmeklēju, bet vairs neatceros, kāds bija iemesls), decembrī YFU Ziemassvētku balle, kurā piedalījos 5 minūtes pirms pasākuma sagatavotā apmaiņas skolēnu priekšnesumā un, kā par brīnumu, mēs pat neizgāzāmies. :D No 17.- 19. janvārim notika gada vidus orientācijas nometne. Bija jauki atkal satikt pilnīgi visus apmaiņas skolēnus, taču šķiet, ka tieši no YFU puses neko noderīgu neieguvu, workshopi šoreiz likās mazliet nepārdomāti un daži no tiem pat lieki. Lai nu kā, bija labi, esmu droša, ka šī nometne dažu notikumu dēļ mūžam paliks atmiņā, bet tie atkal ir personīgi iemesli, kas laikam publiski nekur neparādīsies, tie, kas ir pelnījuši zināt, tie zina, kāpēc. :D

Pārējie YFU studenti ir ne mazāk lieliski (vai pat lieliskāki) par pašu YFU. Lai gan pati organizācija ģimenēm stāsta, ka mēs šogad esot kaut kāda dīvaina grupa, jo ungāru valodu visi mācāmies ārkārtīgi lēni un kopumā esam diezgan neaktīvi + daudziem ar viesģimenēm ir problēmas, vairāki no viņiem man jau ir kā māsas un brāļi. Tas ir tik fantastiski – lieliska sajūta, sakot, ka man tagad ir cilvēki Meksikā, Turcijā, Vācijā, Somijā, kurus tiešām, no visas sirds tā arī domājot, varu saukt par draugiem un esmu droša, ka mēs vēl viens pie otra ciemosimies ne vienu reizi vien.  Īsā laikā tās draudzības saites savijušās pavisam cieši, jo visi viens otram esam vislabākais atbalsts, viens otru saprotam perfekti, jo saskaramies ar vienām un tām pašām problēmām. Kopā ar YFUiešiem sanāk pavadīt daudz laika, jo atšķirībā no ungāriem, kas ir apkrauti ar mājas darbu un pēcskolas pulciņu slogu, pārējiem ‘’apmaiņniekiem’’ vienmēr ir brīva pēcpusdiena, lai kaut ko kopīgi pasāktu.

Visu laiku pieminu šo tik nozīmīgo apmaiņas gada aspektu - viesģimeni, taču tā arī nepieķeros stāstam, kā tad ir attīstījušās manas attiecības ar viņiem. To, kas noticis pēdējo 5 mēnešu laikā, es aprakstītu šādi: strauja augšupeja, lejupslīde (taču ne kritums ) un tad atkal stabila augšupeja, kas turpinās līdz šai dienai un esmu droša, ka tā tas arī saglabāsies līdz pat prombraukšanai. Kad tikko ierados, domāju, ka perfektāku viesģimeni par viņiem nevar vēlēties. Pagāja pirmās 3 nedēļas un sapratu, ka viss tomēr nav tik gludi, kā sākumā izskatījās, aptvēru, cik atšķirīgi viņi ir un ka lietas, kas man šķiet pilnīgi normālas, viņiem liekas dīvainas, bet  ar laiku iemācījos visu darīt ‘’viņu stilā’’, pat ja man tas nešķita līdz galam pieņemami (bet tagad jau ir pierasts un īsti vairs neatceros, kā dzīvoju pirms tam). Mums nav bijuši nekādi konflikti, tikai sīkas pārrunas par to, ko viņi gribētu, lai daru savādāk, taču līdz pat Ziemassvētkiem īsti nespēju sajusties šeit kā mājās, Ziemassvētku laiks bija kā tāds pagrieziena punkts attiecībās ar viesģimeni, beidzot sajutos kā īsta ģimenes locekle un tā sajūta nekur nav pazudusi. Vistuvākās attiecības man ir ar viestēvu, viņš ir mierīgākais cilvēks pasaulē, praktiski vienmēr labā garastāvoklī un gatavs palīdzēt. Viesmāte ir tāda stereotipiskā māte, kas ļoti cenšas, lai viss viņas ģimenei būtu vislabākajā kārtībā – vienalga, vai tās būtu savstarpējās attiecības, vai caurums zeķē – visam jābūt perfekti. Tā jau nebūtu ne vainas, tikai… viņa reizēm drusku pārcenšas. Tas bija iemesls, kāpēc  ilgi nevarēju ar viņu ‘’saklikšķināties’’, mani biedēja šis reizēm pārspīlētais perfekcionisms. Pirmos 4 mēnešus viņa bija ārkārtīgā stresā par to, ka es vēl nerunāju ungāriski (teikumos sāku runāt ap Ziemassvētkiem, patiesībā, tas arī ir tas laiks, kad tam būtu jānotiek), jo Ariama to sāka darīt jau oktobrī (taču es jau rakstīju par viņas īpašo situāciju). Tas, savukārt, iedzina stresā mani. 4 mēnešus es jutos sliktāka par Ariamu tieši valodas jautājuma dēļ, jo viesmāte nevarēja tikt pāri tam, ka mēs esam 2 dažādi cilvēki un man ungāru valodu apgūt ir daudz grūtāk, jo tieši pirms 4 mēnešiem to biju dzirdējusi pirmoreiz mūžā (turklāt nedrīkst aizmirst, ka tā ir viena no sarežģītākajām valodām pasaulē). Mana kontaktpersona ar viņu parunāja, ap to pašu laiku es sāku iet arī uz valodas kursiem kopā ar 3 citiem apmaiņas skolēniem no Meksikas, jo sapratu, ka ar to vienu privātstundu nedēļā, ko man piektdienās pasniedz meitene no 12. klases, pilnīgi un galīgi nepietiek. Kad beidzot sāku runāt tā, kā viņai ir pa prātam, šī problēma pazuda, es vairs nejutos viņas acīs sliktāka par Ariamu un mūsu attiecībās parādījās tas siltums, kura pietrūka. Ar viesmāsu arī bija interesanti. Sākumā likās, ka būsim diezgan tuvas, taču skolai sākoties šī sajūta pazuda, es sāku prātot kāpēc; kāpēc ir jau oktobris, bet es neko tā īsti par viņu nezinu, līdz aptvēru, ka mēs taču gandrīz nekad neesam vienā laikā mājās. Ja atrodamies mājās divatā, 95% laika viņai jāpavada pildot mājas darbus, neko kopīgi pasākt nevaram, ja viņas nav mājās – nu, tad viņas vienkārši nav mājās. :D Vai arī vēl viens variants – viņa sēž mājās bezdarbībā, bet es esmu kaut kur ar draugiem, atkal mūsu ceļi nekrustojas. Tā nu līdz šim kaut kā sanāca, ka ļoti, ļoti reti kaut ko darījām divatā, kopā pavadījām laiku tikai dažādās ģimenes aktivitātēs, bija arī vēl kāda problēma – laiks, kad man likās, ka viņai nepatiks, ja runāšu angliski, jo vienu brīdi viņa par manām valodas prasmēm satraucās līdz ar viesmāti, tāpēc man pietrūka drosmes uzsākt tādu normālu sarunu. Es vēl aizvien nevaru ungāriski diskutēt par nopietnām tēmām, izteikt un argumentēt savu viedokli, bet tagad, kad 2 mēnešus runāju tikai ungāriski, šķiet, ka angļu valodu izmantot ir kaut kā dīvaini, jau pierasts, taču traucē, ka nevaru izteikties tā, kā gribu, vārdu un izteicienu krājums piespiež izteikties tā, kā šajā brīdī spēju.  Viss ritēja apmēram tajā ‘’attiecības mums ir labas, tikai būtībā viena otrai esam svešinieces’’ gultnē līdz kādam vakaram janvāra sākumā, kad abas bijam mājās un izdomājām aizbraukt uz centru kaut kur iedzert kafiju. Pa ilgiem laikiem atkal runājām angliski un šajā apmēram 4 stundu ilgajā sarunā tika atgūts viss iekavētais, bija tiešām lieliski, tika salauzts kaut kāds ledus un es sev apsolīju, ka neļaušu tam atkal izveidoties.  Varu teikt, ka tagad viss ir lieliski, beidzot jūtu viņu kā māsu.

Viesbrālis – tur man nav sakāms nekas īpašs, sadzīvojam labi, tiekamies tikai reizi nedēļā uz apmēram 2 stundām, kad viņš brauc pie mums pusdienot.

Tagad laikam vajadzētu parunāt par skolu. Esmu absolūti iemīlējusies tajā Karinthy Frigyes Gimnázium, tiešām, taču domāju, ka galvenais iemesls tam varētu būt tas, ka man tur nav īpaši jāpiepūlas, skola nesaistās ar nekādām nepatīkamām emocijām, būtībā dodos tur starpbrīžu dēļ. :D Tajā skolā ir traki īpaša aura, tāda aura, kādu nevienā citā skolā neesmu izjutusi un to atzīst arī paši ungāri. Tā ir 8. labākā skola Ungārijā, skolēni ir virs vidusmēra un ļoti inteliģenti, taču ne zubri – visiem ir arī aktīva sociālā dzīve, daudz ārpusskolas aktivitāšu utt. Gan skolasbiedri, gan klasesbiedri vēl aizvien ir ārkārtīgi draudzīgi, nav nekādu problēmu (ja neskaita to, ka daži cilvēki jau cenšas būt pārlieku draudzīgi, nu tā, ka reizēm kļūst par daudz :D ). Zinu, ka šīs skolas man ļoti, ļoti pietrūks.  Vienīgā problēma – tā kā tā ir starp labākajām, visiem skolēniem ir daudzdaudz DAUDZ jāmācās, tāpēc neatliek daudz laika kaut kā kopīga pasākšanai, vismaz mani klasesbiedri ballītes organizē ļoti reti (tagad arī – viens klasesbiedrs uzaicināja uz dzimšanas dienu, bet tas ir šodien, kad vēl esmu Austrijā, tāpēc netieku. Traki skumji, jo kas zina, kad būs nākamais house party, turklāt uz šo saaicināti tiešām ‘’izlases cilvēki’’, būtu lieliski :/ ). Nu jā. Citādi – klasē man jau ir labi draugi, ar kuriem izveidojušies daudzi inside jokes, ir notikušas visādas lietas, kuras nekad neaizmirsīšu un tas viss, galvenokārt, skolā, starpbrīžu laikā. :D It sevišķi tagad, kad sāku runāt tikai ungāriski arī skolā, visi traki priecājas, apbrīno utt., ļoti mīlīgi, bet to arī YFU vienmēr saka – ungāri ļoti, ļoti novērtē to, ka kāds mācās viņu valodu.

No mācību viedokļa – pēc aizvadīta pirmā semestra varu teikt, ka nav īpašas atšķirības no mācīšanas stila Latvijā – diezgan pelēki, jāiekaļ konkrēti fakti, bez īpašas izpratnes par tēmu, bez piemēriem no dzīves. Nezinu, kā citās skolās šeit, nevaru salīdzināt, bet mana skola ir slikti nodrošināta ar dažādiem palīglīdzekļiem. Ja salīdzinu ar Ogres 1. Vidusskolu, kur projektors un dators bija katrā klasē, arvien vairāk tika iepirktas interaktīvās tāfeles, fizikā un bioloģijā diezgan bieži bija visādi praktiskie darbi un eksperimenti, tad šeit nav nekā un nenotiek nekas. :D Skolotājs runā, skolēni pieraksta un pēc tam stundas sākumā kāds tiek izsaukts klases priekšā pastāstīt par iepriekšējās stundas tēmu, vai arī vienkārši visi raksta kontroldarbu.

Vēl dažas lietas, kas pirmajos mēnešos bija neierastas – skolotājam nav tādas savas klases telpas, kā Latvijā, katra stunda katru reizi notiek citā telpā. Piemēram, man ir 4 angļu valodas nedēļā, bet katru reizi stunda notiks citā klasē. Ļoti grūti gan skolēniem, gan skolotājiem, es vēl aizvien nevaru atcerēties, kur notiek dažas stundas. :D Tāpēc arī klasēs nav nekādu uzskates materiālu, grāmatu, karšu utt. – jo klasei jābūt piemērotai gan spāņu valodas, gan, piemēram, ģeogrāfijas mācīšanai. Tā kā klašu telpās nekā nav, tās netiek slēgtas ciet, jebkurš var ieiet jebkurā klasē, jebkurā laikā. Vēl interesanta lieta – gandrīz katru dienu ir vismaz viena klase, kurā mēs ierodoties konstatējam, ka pietrūkst krēslu, tad nu tie jāaizņemas no citām klasēm. Tā kā esam daudz – 35, dažreiz gadās tā, ka klasē visiem nepietiek vietas, pie divvietīga galda saspiežas 3 cilvēki. Šajā ziņā varu uzslavēt savu veco LV skolu un domāju, ka arī pārējās skolas manā valstī, mācību apstākļi ir organizēti pārdomātāk un labāk. Tagad par pozitīvi ‘’dīvainajām’’ lietām – stundās ir atļauts ēst un dzert, skolotāji par to neko nesaka. Varētu būt, ka tas nav aizliegts tādēļ, ka ungāri tik ļoti mīl ēst, tā ir viena no svarīgākajām dzīves sastāvdaļām. :D Ja gribas ēst, tad jāēd. Arī tad, ja rit matemātikas stundas piektā minūte. :D Ļoti patīk arī 15 minūšu ilgie starpbrīži. Latvijā vienmēr šķita, ka 10 minūtes nekas nav, paiet pārāk ātri, bet šeit 15 minūtēs var paspēt izdarīt tik daudz! Nav tāda īpaša pusdienu starpbrīža, tās vienmēr ir 15 minūtes, taču nav ne vainas, vienmēr zini, kad sākas nākamā stunda un kad būs starpbrīdis, vismaz tas nav no galvas jāmācās. :D Respekts pret skolotājiem ir daudz lielāks. Šeit tiešām ir tā, kā skolotāji Latvijā vienmēr sapņo – ‘’zvans ir skolotājam, nevis skolēnam’’. Ne reizi nav bijis tā, ka 5 minūtes pirms zvana visi jau ir sakrāmējuši somas un atstāj klasi līdz ar zvanu, pametot skolotāju teikuma vidū (normāla situācija LV skolās :D ). Stundu laikā reti kad kāds sarunājas vai nodarbojas ar blakus lietām, viņi tiešām mācās. Neesmu dzirdējusi nevienu skolotāju kliedzam vai runājam par disciplīnas jautājumiem, mani klasesbiedri ir īsti eņģelīši. Galdi klasēs gan šeit ir aprakstīti un šķiet, ka skolotāji to pat neievēro. Uz galdiem tiek veidoti pat čati, kaut ko uzraksti un pēc pāris dienām tajā klasē atgriežoties redzi, ka kāds cits jau atbildējis. :D

Skola organizē daudz dažādu pasākumu, lielā daļā no tiem arī esmu ņēmusi dalību. Katru gadu augusta pēdējā nedēļā (tad bijām ar viesģimeni Horvātijā, tāpēc man šis pasākums paslīdēja garām, par ko ļoti bēdājos) notiek 4 dienu ilga nometne visiem skolas skolēniem un skolotājiem. Būtībā tās mērķis ir iepazīstināt 9. klašu skolēnus (mana skola ir vidusskola, Ungārijā vidusskola ir no 9. – 12./13. klasei) ar pārējiem skolasbiedriem, tad viņiem, uzsākot mācības, skolā jau ir paziņas, kuras pārvērst par draugiem. Visi tiek sadalīti komandās, komandai ir 2 kapteiņi no 12. vai 13. klases un kopīgi jāveic dažādi uzdevumi 4 dienu garumā. Cik esmu sapratusi, šī nometne (starp citu nosaukums ir Csibetábor, tiešā tulkojumā – cāļu nometne :D ) ir kaut kas ļoti, ļoti nozīmīgs ikviena Karinthy skolēna dzīvē, te tiek veidotas jaunas draudzības, gandrīz katra meitene iemīlas savas grupas kapteinī, rodas intrigas un vispār – tas, kas notiek Csibetábor, ietekmējot attiecības ar skolasbiedriem visu nākamo mācību gadu. :D

Oktobrī bija Karinthy diena – nenotika mācības, bet tā vietā katram vajadzēja savākt vismaz 100 punktus, staigājot pa klašu telpām un veicot dažādus uzdevumus. Izvēle bija plaša, sākot ar sarežģītu ungāru valodas vārdu pareizrakstības testu un beidzot ar nagu lakošanu puišiem (bet beigās izrādījās, ka nav nagu lakas noņēmēja, ak vai :D ). Klase, kuras skolēni savākuši visvairāk punktu, balvā ieguva naudu maija ekskursijai (katra klase ik gadu maijā brauc 4 dienu ilgā ekskursijā, mēs dosimies uz Tokajas vīna dārziem J ), diemžēl mēs palikām otrajā vietā. Pēcpusdienā notika iesvētību pasākums devītklasniekiem – teikšu godīgi, daudz, daudz, DAUDZ maigāka versija, salīdzinot ar to, kas latviešiem jāpārdzīvo 10. klasē. :D

30. novembrī bija fantastisks pasākums, kas ir viena no skaistākajām lietām, kuru līdz šim Ungārijā esmu piedzīvojusi (taču došu iespēju Ballagás maijā to pārspēt) – Szalagavató.  Tas ir kaut kas līdzīgs ‘’Prom’’ ASV vai Žetonvakaram LV, taču tā īsti nav neviens no tiem, drīzāk teiktu – perfekta mikstūra, hah. 12. un 13. klašu skolēni (jo manā skolā tiem, kas mācās vācu vai angļu val. bilingvālajās klasēs, skolu sanāk beigt gadu vēlāk, tāpēc ka 0. klasē viņi apgūst tikai valodu) šajā pasākumā iegūst lentīti, kas līdz pavasarim jānēsā piespraustu pie mēteļa (protams, nav obligāti, taču lielākā daļa to dara), kas simbolizē to, ka esi savā pēdējā vidusskolas gadā. Kad katrs pie tādas ticis, klasei jārāda priekšnesums un noslēgumā tiek dejots valsis kāzu kleitās un uzvalkos. To, kāpēc tieši kāzu kleitās, man neviens tā īsti nevarēja izskaidrot, taču izskatās fantastiski skaisti. Szalagavató kalpo par iemeslu tam, kāpēc visā Ungārijā ir tik daudz kāzu tērpu veikalu, labs bizness. :D Šis pasākums parasti notiek kādā noīrētā sporta hallē , ierodas visi ģimenes locekļi un tuvākie draugi. Pēc tam seko after party klubā, uz kuru var ierasties visi skolasbiedri, lai apsveiktu nākamos absolventus. Man ļoti patika gan oficiālā daļa, gan afteris, viens no labākajiem vakariem/naktīm šeit.

Jā. Domāju, ka pēc šīm sajūsmas pārpilnajām rindkopām vismaz nojaušat, cik ļoti man patīk mana šejienes skola. Patiesībā tā šeit ir manas dzīves lielākā un svarīgākā (arī mīļākā) lieta.

Pēdējais, kam vēlos pieķerties, ir manas attiecības ar Budapeštu. Tā pilsēta ir fantastiska! :O Esmu pilnīgi un galīgi iemīlējusies, reizēm, kad nav ko darīt, pēcpusdienā braucu uz centru staigāt gar Dunu vai arī atklāt vēl neredzētas vietas. Pateicoties tik lieliskam izgudrojumam, kā metro, es varu nokļūt visur, kur vien vēlos, taču jāatzīst, ka attālumi ir diezgan lieli, it sevišķi no vietas, kur es dzīvoju – tas ir pie pašas pilsētas robežas, ar sabiedrisko centrs ir stundas braucienā. Ne reizi neesmu tā īsti apmaldījusies, vietējie jau man mēdz teikt, ka orientējos labāk par viņiem. :D

Tā nu es tur dzīvoju – viena maza sarkanmate lielajā pilsētā. Un vēl aizvien varu apgalvot, ka šī pieredze ir kaut kas fantastisks un kaut kas tāds, kas man šajā dzīves posmā bija tiešām nepieciešams. Tās sajūtas, cilvēkus, piedzīvojumus nekad neaizmirsīšu. Tās lietas, kuras esmu iemācījusies un kuras vēl tikai iemācīšos, tās atziņas, kas jau un vēl tiks gūtas – centīšos paturēt prātā visu dzīvi. Un tieši tagad, ja esi 9. vai 10. klases skolēns un man Tevi izdevās kaut nedaudz iedvesmot, lūdzu, ieskaties te – www.yfu.lv ! Ja aizbrauksi, tad nenožēlosi, varu apsolīt.

Citādi: tagad atkal varat gaidīt update katras nedēļas beigās, apsveicu, ja izlasījāt līdz beigām, ļoti centos un patiesībā bija diezgan interesanti beidzot visu uzrakstīt un paskatīties no malas, kā man viss tajos pirmajos 6 mēnešos ir bijis. Lai veiksmīga nākamā nedēļa, es nu metos iekšā nākamajos 5 mēnešos!

Madara