nekas vēl nav sācies

21.08.2012.
Šodien nekas tāds īpašs nenotika, mierīga diena. Bija doma ar viesmāsu aizbraukt uz mūsu skolu, lai es lēnām sāktu mācīties ceļu uz to un atpakaļ, bet izejot ārā sapratām, ka ir pārāk karsti un līdz vakaram negribam rādīties ārā no mājas. :D Tā nu lielāko dienas daļu pavadījām sēžot dārza ēnā, ēdot arbūzu (atkal. Arbūza ēšana šeit ir svarīga manas dienas sastāvdaļa :D ) un sērfojot netā, paspēju arī ar vecākiem pačatot. Kad arī ēnā kļuva pārāk karsti, pārvācāmies uz iekštelpām, paēdām pusdienas un pēc tam man bija mana pirmā nopietnā ungāru valodas nodarbība kopš nometnes. Sarakstījām post it lapiņas ar viesistabā atrodamo lietu nosaukumiem, un man kādas 100 reizes vajadzēja to visu pielīmēt un atlīmēt pie attiecīgajiem priekšmetiem, izlasot lietas nosaukumu, kamēr daudz maz visu atcerējos. Pamatīgi izsmējāmies, jo dažus burtus latvietim ir praktiski neiespējami izrunāt, piemēram, ungāru l un arī a, lai cik dīvaini tas neliktos, man liekas visgrūtāk izrunājamie. Pēc tam es palīdzēju cept torti, kuru māsa gribēja uzdāvināt draudzenei no aerobikas grupas, viņai šodien bija dzimšanas diena. Jā, drīz pēc tam arī devāmies uz turieni - pirmā izdevība novērtēt vienu no iespējamajām pēc skolas aktivitātēm. :D Tā nu pusotru stundu sēdēju maliņā un skatījos, ko viņas tur īsti dara un beigu galā nolēmu, ka sākot ar šo ceturtdienu pievienošos. Trenere arī ļoooti forša, tāds pozitīvisms no viņas strāvo! Tā kā Zsuzsi draudzenei bija dzimšanas diena, pēc nodarbības viņa kā pārsteigumu zālē ienesa jau pieminēto torti, tad es, māsa, gaviļniece un vēl dažas VIP personas, ieskaitot treneri un viņas vīru (tā zāle ierīkota viņu mājās), kurš pēkšņi tur uzradās, ēda pašcepto torti un pļāpāja. Vēlāk gaviļniece mūs ar mašīnu aizveda mājās, tas bija līdz šim ekstrēmākais brauciens Ungārijā (protams, sabiedriskā transporta priekšā vēl aizvien nobāl :D ), bet nu esmu dzīva. Tālāk sekoja kopīgās ģimenes vakariņas, internets un tūlīt arī došos gulēt. Arlabunakti!

22.08.2012.
Diena sākās ar celšanos pirms astoņiem, jo vajadzēja atbrīvot augšstāvu uzkopšanas darbiem. Neatceros, vai par to jau esmu rakstījusi, bet katru trešdienu mūsu māju apmeklē sieviete, kas slauka putekļus, mazgā grīdas utt., tātad, arī no šiem darbiem savā istabā esmu brīva, vienīgā viesvecāku prasība ir neveidot netīro trauku vai drēbju kaudzes, un visas lietas pēc izmantošanas nolikt tām paredzētajās vietās.
Ar viesmāsu dārzā pabrokastojām, sataisījāmies un ar autobusu braucām uz skolu, lai es jau palēnām sāktu saprast, kur kas te atrodas un kā tur nokļūt. Iegājām arī iekšā, bet neko daudz no tā, kāda mana jaunā skola ir, saprast nevarēja, jo tālāk par halli netikām un strādnieki mainīja logus, viss diezgan lielā bardakā.
Pēc tam devāmies uz iepirkšanās centru, lai nopirktu kaut ko no skolai vajadzīgā. Manas skolas lietas šajā mācību gadā aprobežosies ar 3 paplānām A4 formāta kladēm un 2 pildspalvām. :D Viesmāsa gan iepirkās pamatīgāk. Baigi forši, ka viņai tas neizmaksāja neko, jo vecāku darba vieta katru gadu bērniem dāvina čeku grāmatiņas aptuveni 180 Ls apmērā, kuras var iztērēt konkrētos apģērba, sporta un kancelejas preču veikalos.
Bet nu jā, vakarā ar viesvecākiem izrunājām skolas jautājumu un nonācām pie kopējas vienošanās, ka mani galvenie pienākumi skolā ir mācīties ungāru valodu un meklēt draugus; ja vien mājas darbs nav ungāru vai angļu valodā, tad to varu nepildīt, jo arī nav lielas jēgas - pirmajos mēnešos tāpat neko daudz nesapratīšu un man šeit nevajag iegūt vērtējumus, tāpēc ka šo mācību gadu manā nākamajā skolā Latvijā tik un tā neieskaitīs. Uzzināju, ka te mācīšos 10.d klasē - tā ir programma, kurā notiek papildus angļu valodas stundas. Arī klases audzinātāja ir angļu valodas skolotāja, ja pareizi sapratu.
Bet nu atgriežoties pie iepirkšanās: tad, kad bijām sagrābušās klades un burtnīcas, gājām viesmāsas jaunā mācību gada plānotāja meklējumos. Kamēr viņa galvenokārt uzmanību pievērsa tiem, es centos atrast nelielu, bet īpašu blociņu, kurā varētu rakstīt Ungārijas piezīmes -  informāciju, kas svarīga izdzīvošanai ( ģimenes telefona numurus, nepieciešamo autobusu numurus utt.), attiecīgā brīža izjūtas, kādas smieklīgas frāzes vai ko tamlīdzīgu, gribu veidot tādu kā mini dienasgrāmatu. Galu galā atradu arī - nopirku ļooooti skaistu un jāatzīst, ka arī diezgan dārgu piezīmju grāmatiņu, kurā viesmāsa jau tajā pašā dienā iezīmēja 2 kartes - vienu, kā nokļūt līdz tuvākajai autobusa pieturai no mājām un otru, kā izdarīt to pašu no skolas. :D
Pēc diezgan veiksmīga šopinga (jo arī māsai izdevās nopirkt skaistu plānotāju, kuru nelaida ārā no rokām :D ), nolēmām, ka šoreiz ēdīsim pusdienas ārpus mājas, izvēle krita uz ķīniešu ātro ēstuvi tajā pašā iepirkšanās centrā. Bijām sajūsmā - garšīgi, ļoti lēti un DAUDZ!!
Kad paēdām, māsa teica, ka aizvedīs man parādīt, kur strādā mūsu vecāki un brālis, tas ir visai tuvu skolai un vajadzības gadījumā varot viņus tur meklēt. Jā, tā nu es pēc 4 šajā ģimenē aizvadītām dienām beidzot satiku arī savu viesbrāli. :D Parunājāmies, dabūjām aukstu ūdeni līdzņemšanai un gājām apraudzīt vecākus. Ja godīgi, tad neizskatās, ka viņi tur ļoti smagi rautos, mamma, piemēram, māju pamet ap 10iem, bet ir atpakaļ precīzi 17os, turklāt darba laikā bieži redzama online facebook'ā, taču, spriežot pēc sadzīves apstākļiem, viņiem problēmu ar naudu nav, tas jau galvenais. :D
Atlikušo dienas daļu pavadījām čillojot mājās, līdz māsai bija jāiet uz orķestra mēģinājumu, kuram sekoja afterparty bārā, jo tas bija pēdējais mēģinājums šovasar. Tā nu atkal paliku kopā ar viesvecākiem, ēdām, pļāpājām, ap 23iem ieradās māsa, iepriekš pieminētās darbības atkārtojās, gājām gulēt.

23.08.2012.
Šorīt gan dabūjām ilgāk pagulēt, dienas plānā ietilpa viesmāsas draudzenes satikšana, jo māsai vajadzēja atdot flešu, un neliela tūre pa mūsu apgabalu. 13os satikām to draudzeni, tas aizņēma aptuveni 2 minūtes, pēc tam kāpām atkal pārpildīta un atkal karstā autobusā, lai nokļūtu tuvāk mūsu mājām, jo ar kājām +35 grādos īpaši negribējās iet. Tad tiku izvadāta pa galvenajām ieliņām, rajona centrs ļoti jauks. :) Aizgājām arī līdz upei,  nebija īpaši skaisti, ūdens pārklāts ar zaļu netīrumu kārtu, jo nav lijis vairāk kā mēnesi, zāle visapkārt dzeltena  - kopumā sausums te ir diezgan liela problēma, vietām uz ielas jau ir ''rudens'' lapu kaudzes, nokaltušas birst nost. :/
Pēc mazās ekskursijas tiešos saules staros vilkāmies mājās, lai gulētu, ēstu arbūzu (kopš atbraukšanas nav bijusi vēl neviena diena bez arbūza) un gaidītu vecākus pārrodamies - bija paredzēts braukt uz vienu citu šopingcentru, lai nopirktu dažas lietas Horvātijas ceļojumam, piemēram, speciālās čības Adrijas jūrai - zem ūdens tur slēpjas asi akmeņi un jūras eži, nav baigi jauki tādam ar pliku kāju uzkāpt.  Tā nu gandrīz stundu varēju klausīties, kā viestēvs čīkst, cik ļoti viņam riebjas iepirkties, viesmāsa sūdzas, ka mammai jau esot 18267253 kurpju pāru, bet viņa tik pērkot vēl un vēl, bet viesmamma vaid par to, cik mana māsa esot neizlēmīga. Nē, bet man patīk mana ģimene, tiešām! :D :)
Mājās ierastā vakara rutīna: vakariņas (pirmās negaršīgās šeit, kaut kāds rumāņu ēdiens -  kukurūzas miltu un kazas siera maisījums, tas nav man), sarunas par pasauli, internets un gulta.

24.08.2012.
Šodien nenotika nekas, pilnīgi nekas. Māsa ir YFU brīvprātīgo pasākumā pie Balatona ezera, vecāki pa dienu darbā, tā ka pirmoreiz kopš ierašanās šeit kādu laiku biju viena pati, pilnīgi viena (ja vien neskaita kaķi). Patiesībā es to tiešām izbaudīju, jo es kā vienīgais bērns ģimenē esmu pieradusi pie zināmas vientulības, mani ļoti nogurdina, ja ilgu laika posmu ne minūti nevaru pabūt viena un pārdomāt pēdējā laikā notikušo. Un yay, šodiena bija tā diena, kad beidzot varēju mazliet atpūsties no visa un visiem! Gulēju dārzā, daudz ēdu, parunāju pa skype ar savējiem, drusku pamācījos ungāru valodu, paspēlējos ar kaķi un uzkrāju spēkus nākamajai nedēļai, kas izskatās daudzsološa - mēs ar ģimeni brauksim uz Horvātiju, tā ka nākamo bloga ''apdeitu'' var gaidīt 2. septembrī. :) Vēl es šodien pamanīju, ka daudz maz šeit jau jūtos kā mājās, zinu, kur kas stāv, kā rīkoties ar visām ierīcēm utt., prieks! Vienīgais, kas drusku traucē, ir tā pagaidām lielā atkarība no kāda, tā kā es Budapeštu gandrīz nemaz nepazīstu, nekur patstāvīgi nevaru braukt vai iet, bet nav jēgas par to skumt, jo tad, kad sāksies skola, tas strauji mainīsies. Turpinu atgādināt sev, ka nekas vēl tā īsti nav sācies, šīs 2 nedēļas (pagājusī un Horvātijas) būs bijušas aklimatizācijai.