Tātad, īsumā par Horvātijas ceļojumu. Gāja labi, tā jau nebija ne vainas, taču man patīk nedaudz savādāka veida brīvdienas. Pirmo reizi mūžā pavadīju nedēļu pie jūras, tikai guļot tur un ēdot. Man personīgi gribējās atpakaļ uz Budapeštu jau pēc kādas 3. dienas, bet šķiet, ka viesvecāki un māsa atguva zudušos spēkus un tas jau bija galvenais brauciena mērķis. :) Vienīgais ar to ceļojumu saistītais ekšens bija pie Ungārijas robežas, proti, gandrīz netikām ielaisti Horvātijā, jo izrādījās, ka viestēva autovadītāja apliecībai beidzies derīguma termiņš, un viņam par to nebija ne jausmas. Bet kaut kā tiešām dīvaini - apliecības priekšpusē ar lieliem cipariem rakstīts datums, līdz kuram to var izmantot kā identifikācijas karti (līdz 2015. gadam, tā ka viss ok), bet īstais datums, līdz kuram tās reāli skaitās braukšanas tiesības, norādīts otrā pusē, ar maziem cipariņiem un ir grūti pamanāms - 2008. gads. :D Viestēvs dabūja maksāt apmēram 50 Ls un tikām iekšā, pēc tam viesmamma nolēma pārbaudīt, kas notiek ar viņas apliecību un atklājās tas pats - arī derīguma termiņš ir beidzies. :D Par pašu nedēļu nav diži daudz ko stāstīt, dzīvojām skaistā, bet no ārpasaules izolētā vietā kalnos, skats uz jūru no viesu mājas balkona gan bija labu labais. Tāda kopīga ģimenes čillošana.
2. septembrī devāmies mājās, jo nākamajā dienā sākās ilgi gaidītais - skola. Jā, šeit es tiešām gaidīju skolas sākšanos, jo tas man nozīmē jaunus pavērsienus, cilvēkus un izaicinājumus, manas īstās dzīves sākšanos, jo viss līdzšinējais bija tāda iesildīšanās. Tagad, kad skolā aizvadīta pirmā nedēļa (tas bija traki ātri, nezināma iemesla dēļ šeit man skolas diena ar 7 stundām paiet daudz ātrāk nekā Latvijā, turklāt viena stunda ilgst 45 minūtes), varu teikt, ka tā vēl aizvien ir manas Ungārijas mīļākā daļa - iet ļoti interesanti un klasesbiedri ir superjauki, draudzīgi un izpalīdzīgi.
Pirmā skolas diena bija diezgan satraucoša un es, kā jau īstena pesimiste, biju noskaņojusies uz ļaunāko, klausoties stāstos, kā manas ģimenes iepriekšējai apmaiņas skolniecei skolā tā arī neizdevās iegūt īstus draugus, jo viņas klase esot bijusi ļoti vēsa un nemaz ne ieinteresēta viņā.
Tā nu viestēvs mūs ar mašīnu 3. septembrī veda uz skolu, lai mēs tur nokļūtu jau 8:00 (ungāri lieki neceremonējas, arī pirmajai skolas dienai jāsākas normālā laikā :D ). Kopā ar viesmāti atradām manu klases audzinātāju, un tad es tiku nodota viņas rokās. Gājām uz klasi, visi pārējie jau bija ieradušies, sēdēja un pļāpāja, tā ka manu grandiozo ierašanos neviens nepamanīja. Vienīgā brīvā vieta, kas bija palikusi, atradās pašā malā, netālu no durvīm, man nekas cits neatlika kā sēdēt tur, lai gan labprātīgi to nekad nedarītu - tas bija nošķirti no visiem un man nebija neviena, ar ko parunāt. Viss sākās ar apmēram 15 minūšu garu runu no klases audzinātājas puses, kurā, protams, viņa iepazīstināja arī ar jaunajiem klasesbiedriem (kopumā tādi esam 4). Kad klase izdzirdēja, ka esmu exchange studente no Latvijas, visi uz mani blenza ar tieši tādu seju, es nejokoju. :D (tikai te neiederas sarkastisks ''you don't say'' variants :D)
Pēc runas visa klase gājām uz skolas aulu (viņiem pat tādas kārtīgas aktu zāles nav, tad, kad ienāk iekšā skolā, ir kas līdzīgs lielai hallei un tur ir arī tāda mini skatuve un pāris podesti, to teritoriju var norobežot ar kaut kādām saliekamajām dzelzs sienām), kurā pavadījām apmēram pusstundu, tās laikā 2 reizes dziedājām/klausījāmies Ungārijas himnu, dzirdējām direktora uzrunu un to, kā jaunie skolas skolotāji ar sevi iepazīstina. Šogad skolā ir arī 2 amerikāņi, kas te gadu vadīs angļu valodas stundas, bet manai klasei tas prieks pie viņiem mācīties nav ticis; māsas klasei gan ir paveicies un pēc pirmās stundas viņa teica, ka esot awesome. :D
Pēc nelielās ''mācību gada atklāšanas ceremonijas'' visi devās atpakaļ uz klasēm, lai aizvadītu pirmās 3 mācību stundas ar savu klases audzinātāju. Man tā bija konkrēta garlaicība, jo neko, izņemot atsevišķus vārdus, es nesapratu, vienīgais interesantais brīdis bija tad, kad man vajadzēja ar sevi iepazīstināt klasi. 3 x 45 minūtes blenzu pulkstenī, sienā vai griestos, jo, kā jau rakstīju iepriekš, man bija tik tizla vieta, ka īsti nevarēju sākt kontaktēties ar klasesbiedriem. Taču tam bija domāti starpbrīži - jau 1. starpbrīdī, kad ļoti baidījos, kas nu tagad būs - vai kāds nāks ar mani runāt, pie kā es varētu iet, ja visi ignorēs; pie manis pienāca viena ļoti jauka meitene un sāka iztaujāt par to, ko es šeit daru, cik ilgi būšu utt. Pēc pāris minūtēm viņas piemēram sekoja vēl pāris klasesbiedreņu un tā līdz mājās iešanai biju aprunājusies gandrīz ar visām klases meitenēm, bet ne ar vienu puisi, viņi tikai blenza. :D Ļoti priecājos, ka jau 1. dienā piedzīvoju jaukus žestus no klasesbiedriem, meitene, kas pati pirmā nāca ar mani runāties, bija uzrakstījusi man stundu saraksta anglisko versiju, vēl viena cita man skolas automātā nopirka tradicionālo ungāru saldumu Túró Rudi, te ir arī bilde. Man jau radusies atkarība, ir tiiiiik labs!! Kopš pirmās skolas dienas nav bijusi neviena diena bez vismaz viena Túró Rudi apēšanas. :D Garšas ziņā līdzīgs citronu Kārumam, cik var noprast, tur iekšā ir kaut kāds biezpiena paveids; šis te attēlā ir klasiskais, bet ir arī ar persiku, zemeņu, karameļu un citām garšām.
Kad nokļuvu mājās, Facebook'ā jau gaidīja pirmie uzaicinājumi no klasesbiedriem, tā ka viss kārtībā. :)
Manas domas par ungāru ''1. septembri'' - Latvia does it better. :D Man nebija nekādas īpašas sajūtas un cik redzēju, klasesbiedriem arī ne. Nekādu ziedu skolotājām, vēlāka sākuma vai pucēšanās, tā ir pavisam parasta skolas diena, vienīgā atšķirība, ka īsāka.
Mana skola ir ģimnāzija, tajā mācās apmēram 700 skolēnu no 9. līdz 12. vai 13. klasei (šajā skolā ir arī 13. klase, jo ir iespējams iet īpašā klasē, kur lielākā daļa priekšmetu ir angļu vai vācu valodā, mana māsa mācās tāda veida vācu valodas klasē. Viņi skolu beidz gadu vēlāk). Tā skaitās viena no labākajām skolām Budapeštā, jāliek nopietni iestājeksāmeni, lai tajā tiktu (protams, ne man :D )
Telpas nav tik skaistas kā Ogres 1. vsk., viss drusku paplucis un oldskūlīgs, bet ir ok. Nav arī tāda krutā aprīkojuma kā daudzās Latvijas skolās - projektoru katrā klasē u.c. Skola nav pārāk liela un man nav sanācis apmaldīties, jo galvenokārt visa kustība norit 3 gaiteņos. Ir arī vēl viena neliela ēka, tur notiek vizuālā māksla, sports un tādas lietas.
Mācību priekšmeti man ir tādi paši kā jebkuram parastas 10. klases skolēnam LV, vienīgā atšķirība, ka man krievu/vācu valodas vietā ir spāņu. Tur gan es pagaidām nesaprotu diži vairāk kā ungāru valodā, jo mana klase spāniski mācās runāt jau 2. gadu, bet nu redzēs, kas būs tālāk.
Visas mācību stundas ir 45 minūšu garumā un visi starpbrīži ir 15 minūtes gari, bez izņēmuma. Nav tāda īpaša pusdienu starpbrīža un 99% skolēnu ņem ēdienu līdzi no mājām, skolas ēdnīcā ēd ļoti maz cilvēku un arī uz bufeti viņi katru starpbrīdi neskraida (atšķirībā no Ogres 1. vsk. skolēniem :DD). Īstenībā, ļoti labi, ka stundas ir tieši 45 minūtes garas un visi starpbrīži ir vienāda garuma, jo nav jāmācās jauni stundu laiki, visu var viegli izrēķināt, jo starpbrīdis vienmēr sākas bez piecpadsmit, bet stunda precīzi 8:00, 9:00, 10:00 utt. Vieglāk gan skolēniem, gan skolotājiem.
Te ir ļoti kaitinošs zvans, ideja līdzīga kā Ogres ģimnāzijā (savējie sapratīs, ko domāju :D ). Zvans no stundas ir apmēram 15 sekunžu gara, lēna, kaitinoša melodija, uz stundu - tas pats, taču beigās pievienoti vēl 3 gonga sitieni.
Mani ļoti pārsteidz šejienes skolēnu pieklājība, nav bijusi neviena stunda, kad visi sāktu krāmēties līdz noskan zvans, tiešām ļauj skolotājam pabeigt stundu. Stundu laikā arī īpaši neviens nerunā, netraucē, neārdās, vienmēr uzdod jautājumus, ikviens liekas ļoti ieinteresēts mācībās, (bet to mums arī sagatavošanas nometnē YFU stāstīja, ka ungāru skolēni ļoti nopietni uztver visu ar skolu saistīto).
Skolotāji ir pusi uz pusi sakarīgie un nesakarīgie. :D Ir neizprotami eksemplāri (fizikas skolotājs), ir arī burvīgi piemēri, kurus gribētos paņemt līdzi uz LV, piemēram, angļu valodas skolotājs. Viņš man ļoti atgādina tos skolotājus no Braitonas, stundās ir ļoti brīva atmosfēra, šķiet, ka viņš ir draugs, nevis skolotājs, visiem ir interesanti. Un viņam ir arī labākie joki ever. :D Ļoti daudz skolotāju ir vīrieši (Latvijā skolotājs vīrietis ir retums, manuprāt).
Mani klasesbiedri (un arī skolasbiedri!), kā jau rakstīju, ir lieliski cilvēki, neesmu vēl piedzīvojusi neko negatīvu no viņu puses. Bieži varu dzirdēt dažādus komplimentus - tad man skaistas acis, tad mīlīgs akcents, tad esmu līdzīga Heilijai Viljamsai, tad superīgi mati utt. :D Daudzi piesakās palīdzēt dažādos veidos un saka, ka varu rakstīt, kad kādas problēmas vai skumji, piemēram, iepazinos ar ļoti foršu puisi, kas pagājušajā gadā bija apmaiņā Itālijā, viņš pieteicās būt par manu 3. kontaktpersonu. :D (Man jau ir 2 oficiālas no YFU).
Skolā var sastapt arī diezgan dīvainus/interesantus/patiešām nesaprotamus cilvēkus, ir daudz visādu alternatīvo. Daudz smuku, brūnacainu puišu. :) Liela daļa meiteņu ģērbjas un uzvedas maucīgi un nenāk uz skolu bez kilograma kosmētikas vai kleitas, kas knapi nosedz dibenu. (Manā klasē diemžēl arī ir viena tāda meitene). Puiši pārsvarā ir ļoti džentlmeniski, pagaida, kamēr meitenes iziet no klases, palaiž apsēsties utt.
Pagaidām no stundām neko daudz nesaprotu, bet jaukie klasesbiedriņi man kaut ko patulko, paskaidro, palīdz, tā ka pilnīgi garlaicīgi man tur arī nav. Bet galvenokārt jau uz skolu eju starpbrīžu dēļ, jo tad notiek jauno kontaktu veidošana, mana niecīgā ungāru vārdu krājuma pielietošna un tādas lietas.
Arī Ungārijā var nedaudz just rudens tuvošanos, vakari vairs nav tik silti un vienu rītu mana istaba, pamostoties, bija kā ledusskapis, kad logs visu nakti tika turēts vaļā. Dienas vairs nav neciešami karstas, bet patīkami siltas, tagad, piemēram, ir +27 grādi un viegls vējiņš, šādā temperatūrā es varētu dzīvot mūžīgi.
Nezinu, ko vēl lai pastāsta, vairs nekas nenāk prātā. Protams, man te neiet tikai rožaini un pagājušajā nedēļā sanāca tāds drusku sūdīgs vakars ar viesģimeni, jo viņi bija kaut ko pārpratuši un arī vakardiena nebija ideāla, bet viss ir kārtībā, cenšos turpināt smaidīt.
Nu tad gaidiet nākamo ierakstu nākamnedēļ, szia! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru