otrdiena, 2012. gada 21. augusts

pirmie iespaidi

Čau, Latvija!
Esmu veiksmīgi aizvadījusi pirmās 4 sava apmaiņas gada dienas, un beidzot man ir laiks jums pastāstīt nedaudz vairāk. Nometnē nebija pieejams internets, tāpēc nesanāca darīt tā, kā biju sākumā ieplānojusi - katras dienas beigās uzrakstīt kopsavilkumu, bet no šodienas sākšu tā darīt.
Tātad, jā, 15. augusts bija tā diena, kad es pametu ģimeni un visus citus mīļos, lai dotos 11 mēnešus garā apmaiņas piedzīvojumā. Atvadas noritēja mierīgi, nebija ne asaru plūdu, ne šausmīga stresa, tikai liels prieks un sajūsma.

Kad atlidoju, sagaidīju savu bagāžu un gāju meklēt YFU pārstāvjus. Sākumā nofeiloju, jo redzēju meiteni ar lapiņu, uz kuras bija rakstīts ''Latvia'', tāpēc automātiski gāju pie viņas, bet mums abām bija riktīgs wtf, jo patiesībā viņa gaidīja meiteņu futbola komandu (viņas lidoja kopā ar mani), tad es atcerējos, ka YFU uzraksts ir galvenais, kas man jāierauga. :D
Pēc nelielā negadījuma beidzot ieraudzīju čali ar YFU lapiņu, viņš palīdzēja man tikt galā ar koferiem un iepazīstināja ar 2 meitenēm (zviedrieti un dānieti), kuras bija atlidojušas pirms pusstundas. Tad nu tur sēdējām, runājāmies un gaidījām vāciešu baru (12 gabali), lai varētu doties uz nometnes vietu.
Braucām ar nelielu mikroautobusiņu aptuveni 25 minūtes, nometne notika pie ezera ļoti tuvu Budapeštai, tur ir ierīkots tāds kā atpūtas komplekss. Pēc tam mūs sadalīja pa divstāvīgām mājiņām, es 4 dienas dzīvoju kopā ar somieti Rosu (viņa jau bija tur), zviedrieti Agnes un vācietēm  Lydia, Michelle un Joleen.
Esmu pārāk slinka, lai sīki un smalki aprakstītu katru nometnes dienu, bet īsumā par to, ko mēs tur darījām - nometne tikai organizēta, lai sagatavotu mūs dzīvei Ungārijā un iepazīstinātu ar pārejiem apmaiņas studentiem.  Kopumā tādi bijām 27 - 12 vācietes, 4 japānietes, 2 taizemietes, 5 meksikāņi (3 no viņiem ir vienīgie puiši, kas izlēmuši savu gadu pavadīt Ungārijā), 1 turciete, 1 zviedriete, 1 somiete un es. Katru dienu mums bija ungāru valodas nodarbības, kurās mēs mācījāmies nepieciešamākās frāzes, pareizu izrunu un tekstu, kas mums bija jāsaka visu viesģimeņu priekšā - savs vārds, vecums, valsts no kuras nāc, pie kuras ģimenes dzīvosi un kurā pilsētā. Nometnes programma bija rūpīgi izplānota, nebija ne brīža, kad nezinājām, ko darīt un visiem gribējās vairāk brīvā laika, ko pavadīt vienkārši sarunājoties, jo taču ir tik interesanti - katrs nākam no citas pasaules malas, ar savu mentalitāti, uzskatiem un raksturu! Protams, valodas mācīšanās nebija vienīgais, ko mēs tur darījām, mums stāstīja arī par to, kā labāk iedzīvoties viesģimenē, ko nevajadzētu darīt, kas ungāriem ir raksturīgs un kas no tā mums varētu sagādāt kultūršoku; ko sagaidīt no skolas, kādas kļūdas nepieļaut, komunicējot ar savu ģimeni mājās utt. Pēc katras lekcijas mūs sadalīja apmēram 5 cilvēku lielās grupiņās, un mēs varējām dalīties ar savām bailēm/domām par gaidāmo konkrētajā jomā. Vēl tika rādītas prezentācijas par Ungārijas vēsturi, kultūru, svētku dienām u.c. Pēdējā vakarā katram vajadzēja prezentēt savu valsti, man tas bija diezgan awkward, jo no LV, protams, esmu vienīgā un neviens neko nezina, bet nu šķiet, ka neizgāzos. :D Vispār pēdējais vakars bija kaut kas fantastisks, pēc prezentācijas beigām mēs vēl gandrīz 2 stundas palikām galvenajā ēkā, lai ēstu katras valsts nacionālos saldumus, runātos; tie, kas uz Ungāriju atbraukuši mūzikas programmā, spēlēja savus instrumentus, pārējie dziedāja... Man ļooooti patika!
Katras dienas beigās mums bija komandu saliedējošas spēles. Nometne kopumā tiešām izdevusies, visi tik draudzīgi, interesanti, Ungārijas YFU atstāja ļoti labu iespaidu, arī tīmeri bija forši un sagādāja daudz jautru brīžu. :D :)

Un tad jau pienāca visu ilgi gaidītā diena - 18. augusts, kad beidzot varējām satikt savas viesģimenes! No rīta  mums bija vēl pēdējās nodarbības, bet ap 13iem kopā ar tīmeriem gājām uz nelielu mežiņu pie ezera, lai noslēptos no ģimenēm, kuras jau lēnām sāka ierasties - neviens nedrīkst savu studentu ieraudzīt pirms laika. :D Tur mums tika doti vēl pēdējie padomi, kamēr gaidījām apstiprinājuma zvanu no galvenās tīmeres Gabi, ka visas ģimenes ir ieradušās un varam doties uz galveno ēku. Visi šausmīgi stresojām, taču brīdis, kad beidzot atskanēja zvans, bija ļoti emocionāls - tu saproti, ka viss, tavs apmaiņas gads tiešām tūlīt sāksies pa īstam un cilvēki, kas 4 dienu laikā kļuvuši par, gribētos teikt, ļoti tuviem draugiem, izklīdīs uz visām pusēm, katram turpmāk būs patstāvīgi par sevi jācīnās.
Gājām uz galveno ēku, pa ceļam sadalījāmies grupiņās pa 4. Es biju pirmajā četriniekā, tas nozīmēja, ka būšu viena no 4 pirmajiem, kas ar sevi iepazīstinās. Mani tāds iznākums ļoti iepriecināja, jo negribēju ilgāk par savu tekstu stresot. :D Norunāju, manuprāt, labi, neko neaizmirsu un nesajaucu.
Kad ikviens bija pateicis to, kas jāsaka, iestājās liels haoss, jo ģimenes gāzās mums virsū kā vilnis, visi lauzās pie SAVA studenta. :D Pēc kāda laiciņa arī manējiem mani izdevās atrast, sekoja tipiskā ungāru sasveicināšanās ar bučošanos uz abiem vaigiem, pirmās kopīgās bildes, un tad jau gājām pakaļ maniem koferiem. Mani izbrīnīja tas, cik tuvu mūsu māja ir nometnes vietai, braucām aptuveni 20 minūtes.
Kad ieradāmies, man atkārās žoklis! o_0 Tiešām, māja ir TIIIIIIIIIIK skaista un liela! Viņiem bez visām pārējām, ierastajām telpām, ir arī mini sporta zāle, pagrabs, kas izskatās kā ķīmiskā tīrītava, 2 krutas vannas istabas (viena no tām ir mana) un spešal ēdiena pieliekamais (ēdiens Ungārijā ir kā sava veida reliģija, tiešām). Ar sadzīves apstākļiem esmu tiešām apmierināta. Ir arī neliels dārziņš ar galdu un krēsliem, tur mēs vienmēr ēdam un arī pavadām lielāko dienas daļu (piemēram, arī šobrīd sēžu tur).  Mana istaba ir 2. stāvā, nav pārāk liela, bet man pietiek, ir omulīgi.
Pirmajā dienā nekas īpašs nenotika, izkrāmēju savus koferus, atdevu dāvanas un tad mēs ēdām vakariņas un dzērām šampanieti (te visi visur piedāvā alkoholu, visur!! :D ). Pēc tam viesmāsa aizgāja uz kaut kādu ballīti, un es paliku ar viesvecākiem. Runājāmies par dzīvi, tad es mēģināju piekonektēties internetam, un tad jau biju tik ļoti nogurusi, ka gāju gulēt.
19. augusts iesākās ar brokastīm dārzā kopā ar viestēvu, jo viesmamma bija savā šūšanas domubiedru grupas sanāksmē, viesmāsa nesen pārradusies no savas ballītes un gulēja, tā ka bijām vienīgie ēdāji. Pēc tam, kad viesmamma pārradās mājās, ar abiem vecākiem kopā braucām uz netālu ciematiņu - tur dzīvo mani host vecvecāki. Tāda neliela lauku sētiņa, mīlīgi. Protams, neviens no viņiem nerunā angliski, vajadzēja demonstrēt savas ungāru valodas ''zināšanas'', un viņi jūsmoja par to, ka man gandrīz nav akcenta utt. Vectēvs centās runāt krieviski, mēs tur gandrīz nomirām no smiekliem, tas bija kaut kas. :DD Protams, atkal dzeršana - šoreiz mājās brūvēts vīns, bet es atteicos, jo negribēju riskēt tādā karstumā ar nezināma stipruma alkoholu. :D
Pabijām tur kādu stundiņu, un tad braucām mājās, lai paēstu un dotos uz Budapeštas centru. Iemīlējos šai pilsētā!! Tiešām, viena no skaistākajām, ko esmu redzējusi, un vēl labāk ir apzināties to, ka es te tagad gandrīz gadu dzīvošu!

Kāpām kalnā uz kaut kādu pili, no kuras var vērot pasakainus skatus, tur tobrīd notika tirdziņš par godu senajām profesijām - varēja skatīties, kā kaļ dzelzi, cep maizi, vērpj dziju utt., to visu bija iespēja arī nopirkt. Nogaršoju arī savu pirmo ungāru kārumu - izrunā kā ''kurtuškolāč', tas ir kaut kas līdzīgs cilndrveida bulkai ar tukšu vidu, var izvēlēties, ar ko to noklāt no ārpuses - vanilīnu, riekstiem, šokolādi utt. Izvēlējos klasisko ar vaniļu, bija tiešām garšīgi; izcepa manā acu priekšā.
Tā tas izskatās:
Kādas 4 stundas staigājām pa Budapeštu, skaisti, bet nogurdinoši. Kad atbraucām mājās, ēdām vakariņas, kuru galvenā sastāvdaļa bija tirdziņā nopirktais siers, iegāju internetā un drīz vien aizmigu.
Vakardiena, 20. augusts.
Šis datums Ungārijā ir īpašs, jo tas ir kā latviešu 18. novembris - Neatkarības diena. Tai par godu vakarā visā valstī ir milzīga uguņošana, bet, protams, viesiespaidīgākā vērojama Budapeštas centrā, tāpēc tieši tur arī devāmies kopā ar māsu. Tā kā Budapeštā ir gandrīz 2 miljoni iedzīvotāju, un visi grib redzēt salūtu, labākās vietas jāieņem laicīgi. Salūts sākās 21:00, bet centrā bijām jau ap 19iem. Ieņēmām vietas skatu laukumā Citadella - tā ir māsas mīļākā vieta Budapeštā un nu arī mana - tas skats ir neaprakstāms! :O Tā kā bijām tur jau no 19iem, varējām redzēt saulrietu pār Budapeštu un to, kā pilsēta tiek pakāpeniski izgaismota - pasakaini! Man ir arī bildes, bet vēl neesmu ielikusi datorā, tā ka jums nāksies pagaidīt, kamēr tās parādīsies draugos. 2 stundas pagāja nemanot, uzzināju daudz ko jaunu par savu māsu un vēroju elpu aizraujošo skatu. 21os sākās salūts, jā, bija skaisti, bet man tomēr liekas, ka 18. novembra salūts Rīgā ir krāšņāks. :D Bet nu whatever, tas skats bez salūta jau vien bija tā vērts! 
Pēc tam virzījāmies uz autobusa pusi, lai brauktu mājās, bet pa ceļam satikām kaut kādas viesmāsas draudzenes, kuras sēdēja uz viena no Budapeštas tiltiem galīgi piedzērušās, viņas ļooooti gribēja, lai ar viņām sadzeram, bet mēs centāmies maksimāli ātri atkratīties. :D Braukšana mājās bija drusku ekstrēma - autobusā nebija gaisa, pārbāzts līdz pēdējam un 2 puišeļi kuru katru brīdi bija gatavi viens otru nosist, kāds runāja par zvanīšanu policijai, bet viss beidzās labi. Mājās dārzā ēdu arbūzu, atkal ieslēdzu datoru un atlūzu, kā jau katru dienu. :D Āa, pilnīgi aizmirsu - dienas pirmajā daļā bijām vēl vienā tāda paša veida tirdziņā, kā 19.08. - šis bija 60 km attālumā no mājām un lielāks, bet jau gāja uz beigām. Staigājot pa tādām vietām, rodas iespaids, ka mana viesģimene pazīst ļooooti daudz cilvēku - nav iespējams paiet ne 100 m bez kāda pazīstamā satikšanas, man liekas, ka šo 2 dienu laikā jau esam satikuši vismaz 8 pazīstamus cilvēkus.
Tas tā īsumā par 5 aizvadītājām dienām šeit, bet tagad neliels kopsavilkums: valsts izvēli nenožēloju, man te tiešām patīk, tas, ka Ungārijai ir savs īpatnējs šarms, nav izrunāts. Jā, protams, te ir arī savas problēmas, kā, piemēram, vakar, staigājot pa Budapeštu, varēja redzēt čigānu bandas un sajūta, atrodoties tām tuvumā, nav 100% droša, bet esmu jau daudzas reizes teikusi, ka negribu savu apmaiņas gadu pavadīt sterilā vidē. Stacijas rajons arī nav īpaši sakopts, bet tā tas ir praktiski visā pasaulē. Vēl interesanti ir tas, ka sabiedriskais transports ir tiešām vecs, grūti pamanīt kādu jaunu autobusu, metro vilcienu vai ko tamlīdzīgu, jo viss tiešām ir kā no PSRS laikiem. :D
Laiks te ir ļoti karsts, debesis katru dienu spilgti zilas un bez neviens mākonīša ( nē, tikko paskatījos debesīs - šodien ir drusku mākoņains, bet tas nemaina debesu spilgto zilumu). Es nezinu, kāpēc, bet man te ir arī tāda sajūta, ka debesis ir augstāk, lai gan tas nav izskaidrojams, kaut kāds mindfucks. :D Vakar, piemēram, bija +35, šobrīd ir +33. Dīvaini, ka paši ungāri karstumu panes sliktāk, nekā es. Jā, ok, ir karsti, bet viņi visu laiku par to runā un vēdinās utmldz. Atkal - nav izskaidrojams, bet šo karstumu kaut kā panesu diezgan viegli.
Ungāru valoda ir grūta, bet lēnām mācos. Nometnes valodas nodarbības tiešām noderēja, tagad esmu spējīga 99% pareizi izlasīt un izrunāt jebkuru vārdu, + esmu apguvusi daudz jaunu vārdiņu. Ar viesmāsu sarunājām, ka no šodienas katru dienu vismaz stundu sēdēsim un mācīsimies ungāru valodu. Nevienu normālu teikumu vēl nevaru izveidot, bet runājot cenšos tos vārdus, kurus zinu, teikt ungāriski, nevis angliski. Pozitīvs šoks bija arī tas, ka, lai gan viesmāsa stāstīja, ka viesmamma angliski nerunā, izrādās, ka viņa visu saprot un arī uz 70% var atbildēt vai vismaz ar žestiem parādīt, ko vēlas teikt, tā ka ar visiem ģimenes locekļiem iespējams saprasties. Viņiem ir arī traka kaķene, es nesaprotu, kā kaķis spēj būt TIK aktīvs. Visu laiku viņai kaut kas jādara, jārausta, jāmētā utt., un es arī tiku pieņemta no pirmās minūtes.
Ēdiens ir ļoti garšīgs un pieejams lielos daudzumos. Viņiem mājās no ēdamā var atrast praktiski visu, ko vien var vēlēties, tā ka svarā es šī gada laikā noteikti nekritīšos. :D 
Lielākais kultūršoks pagaidām ir ar sasveicināšanos - kad satiec kādu, vienalga vai tā ir tava vecmāmiņa vai pretēja dzimuma klasesbiedrs - vienmēr jāsabučojas uz abiem vaigiem. Nepierasti, bet diezgan jauki.
Tas arī viss, tagad centīšos katras dienas beigās rakstīt un publicēt ierakstu par veselu nedēļu, tā būs ērtāk. Paldies, ja izlasīji visu šo garo blāķi, es neatceros, kad pēdējoreiz kaut ko tik garu rakstīju. :D
Lai jautras pēdējās brīvlaika dienas,
Madara

2 komentāri:

  1. Ar to sasveicināšanos es Francijā arī sastapos, likās ļoti dīvaini, ka ar VISIEM ir tā jāsasveicinās. :D Bet forši, ka tik daudz raksti - ir ļoti interesanti. It īpaši par pašu gada sākumu ir interesanti lasīt, jo bieži gadās visādi kuriozi, haha.
    Super, ar nepacietību gaidīšu jaunus rakstus no tevis! :)

    AtbildētDzēst
  2. Well, arī es, būdama Itālijā, izbaudīju to, personīgi man, ļoti interesanto sasveicināšanos, kad ar visiem jābučojas.

    Bet tiešām ļoooti aizraujoši lasīt, nemaz nedomā sākt slinkot!

    Visu to labāko un, lai veicas!
    Ketija.

    AtbildētDzēst