pārdomas.

Man patīk vēlas pēcpusdienas Budapeštā, kad pār Parlamentu riet saule un debesis izgaismojas visās varavīksnes krāsās, patīk tie 7 tilti pār Donavu un skats, kas paveras no Citadellas. Man patīk runāt ungāriski, stundām ilgi klīst pa pilsētu, iepazīstot jaunas ieliņas un iegriežoties nelielās beķerejās, lai nopirktu kakaós csiga vai túrós táska. Patīk redzēt to kalnu tālumā, kad šķērsoju tiltiņu, mērojot ceļu mājup no autobusa pieturas. Man patīk būt Karinthy Frigyes Gimnázium skolniecei, sasmaidīšanās un sveicieni gaiteņos, patīk sēdēt uz galda blakus mūsu garderobei un smieties par pilnīgi muļķīgām lietām kopā ar klasesbiedriem. Patīk saukt pat mazāk kā pirms gada iepazītus cilvēkus par draugiem, sarunu naktis ar pārējiem apmaiņas studentiem un pa 50. tramvaja logu redzamās it kā tik bezpersoniskās Kispest rajona blokmājas (lai gan patiesībā tām šā gada laikā radusies ļoti īpaša nozīme, taču ne kurš katrs pelnījis dzirdēt šo stāstu). Man patīk, ka mans vārds ungāriski nozīmē viņa/viņas putns un kad kāds saka, lai nebraucu prom, jo ļoti pietrūkšot. Patīk. Patika?

Pēc nieka 4 nedēļām tas viss būs pagātne, kaut kur otrā Eiropas malā paralēli vēl aizvien eksistējoša dzīve un cilvēki, kas gaida ciemos, fotogrāfijas glītos rāmīšos pie istabas sienām Latvijā un saldrūgtas atmiņas par to, kā es reiz tad, kad man bija 17, vienā no mūsu kontinenta skaistākajām galvaspilsētām, mācījos patstāvību un sajust pasaules elpu.

‘’Manas dzīves labākais gads’’, kā to parasti reklamē apmaiņas programmu organizācijas (un kam man atliek tikai piekrist), nenovēršami tuvojas finišam. Vēl 30dienas pamodīšos Nagy ģimenes mājās, 7:30 došos uz skolu, pēc stundām iešu uz ungāru valodas nodarbībām vai pavadīšu laiku kopā ar draugiem, vakarā braukšu mājās un vakariņošu ar viesģimeni (lai gan jau sen liekas mazliet dīvaini viņus saukt par ‘’vies’’ ģimeni. Šie 4 cilvēki ir un mūžam paliks mana otrā ģimene), nedēļas nogalēs ceļošu pa Ungāriju…  Šejienes dzīvē jau labu laiciņu iestājusies tāda patīkama noteiktība, kuru tomēr negribētu dēvēt par rutīnu, jo vēl aizvien notiek dažādi negaidīti pavērsieni; rodas spontānas idejas, kas noved pie trakiem piedzīvojumiem un ik dienu var atklāt ko jaunu.

Līdz ar noteiktību radās māju sajūta. Pārsteidzoši gan, cik ātri iespējams pie visa pierast un pieņemt, ka tā, kā ir tagad, bijis vienmēr. Mana aizbraukšana – 15. augusts -  liekas tik sen, taču tajā pašā laikā tā, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Vairs neatceros, kā dzīvoju Latvijā. Neatceros, ko domāju, kas man bija nozīmīgs, par ko sapņoju, kādus mērķus sev uzstādīju un kāds cilvēks biju. 10 mēnešus pastāvējusi tikai šī dzīve un šejienes notikumi. Par vienu gan esmu droša – es esmu mainījusies. Esmu sapratusi, kāds cilvēks vēlos būt un ko gribu iesākt ar nākamajiem 5 savas dzīves gadiem. Par 2. jūliju, datumu, kad atkal atgriezīšos visīstākajās no īstajām mājām, man ir dalītas emocijas. No vienas puses, nespēju sagaidīt un ļoti vēlos sākt veidot to ‘’pastāvīgo dzīvi’’. Ja nu kādam šis termins izklausās nedaudz dīvaini, varu paskaidrot. Apmaiņas gads ir ‘’dzīve gada laikā’’. Tev tiek dota iespēja izmēģināt tik ļoti daudz ko, eksperimentēt, darīt tādas lietas, ko savā valstī neuzdrošinātos. Ārkārtīgi liela brīvība, jo ir tā ‘’neviens Latvijā nezinās, kāds cilvēks es biju Ungārijā/ASV/Argentīnā/Vācijā utt. ‘’ sajūta, kura, jāatzīst, rodas visai pamatoti. Ungārijā esmu iemantojusi citu Es, bet man nav nekādas pārliecības, ka to izdosies atvest līdzi uz Latviju. Un kurš gan teicis, ka vajag? Tās ir 2 pilnīgi atšķirīgas, līdz galam nesavienojamas pasaules, ar citiem cilvēkiem, notikumiem, atmiņām, noskaņām un sajūtām. Tomēr no pirmās dienas ir skaidrs, ka, vienalga, lai cik labi vai slikti tev klātos, tas nav uz visiem laikiem. Lai cik ļoti tu arī censtos pārlieku nepieķerties, viesvalsts ir tevi ievilkusi savā varā vēl pirms paspēj attapties. Pagaidu variants. Dzīve, kurā iespējams viss, taču visām labajām lietām skaidri zināms beigu termiņš. Tā ir tā otra puse un iemesls, kāpēc man tomēr nu jau ļoti gribas braukt mājās.  Esmu izslāpusi pēc pastāvīgām lietām, attiecībām, pēc kaut kā paliekoša. Pēc tā, ka nevajag izvērtēt  - mēģināt piekļūt cilvēkam tuvāk un iepazīt, vai tomēr ieturēt veselīgu, sevi saudzējošu distanci, gadījumam, ja nu atklājums ir tik lielisks, ka tā pāragra pamešana  izrautu milzīgu, nekad vairs neaizpildāmu robu sirdī.

Pavisam drīz sāksies atvadas, un es tām neesmu gatava. Šaubos, ka jebkad būšu. Es zinu, ka visus svarīgos cilvēkus pavisam drīz satikšu un mīļās vietas atkal ieraudzīšu  (viesmāsa mani jau uzaicinājusi uz savu Szalagavató novembrī), taču ne jau tur slēpjas problēma, jo… nu… kā lai to pasaka… man vienkārši ļoti negribas tikt pie ex-apmaiņas studenta statusa.  Būs visādi laiki, gan labi, gan slikti, taču kaut kas tāds kā apmaiņas gads – vairs nekad…

Un, ja nu tu kādreiz mani Latvijā redzēsi it kā tukši veramies tālumā vai mīklaini pie sevis pasmaidām, vari būt drošs, ka tajā brīdī manas acis redz saulē mirdzošus Budapeštas tiltus, domās klejoju pa Karinthy ģimnāzijas gaiteņiem vai prātā ienācis kāds no tiem mirkļiem, kad licies – nekur un nekad iepriekš neesmu jutusies tik laimīga, cik tur. Man būs mans gads, ko neviens nespēs atņemt, gads, kas noteikti ir un paliks viens no svarīgākajiem visā dzīvē un daudz jo daudz stāstu, ko vecumdienās stāstīt mazbērniem. Man būs mana Ungārija, kurā uz mūžiem atstāta puse sirsniņas un piedzīvotas vienas no skaistākajām dienām. Un, lai kas arī notiktu, tas ir kaut kas tāds, kas vienmēr paliks ar mani. Es vienmēr būšu mazliet ungāriete. Mūžīgi mūžos.