Szeretem Magyarországot! ♥ Pirmie 6 mēneši

Sziaaaaaasztooooooooook!

Zinu, ka ļoti, ļoti, ļoti, ĻOTI sen šeit nav bijis nekādu ziņu par manu dzīvi Ungārijā... Es jums visiem par šo gandrīz 5 mēnešu ilgo pazušanu gribu no visas sirds atvainoties, taču nevaru noliegt – bija patīkami lasīt dažādos sociālajos tīklos, ka vēlaties, lai turpinu rakstīt, ka jums blogs licies interesants un nevarat sagaidīt manu atgriešanos ‘’blogosfērā’’, ha! :D  Nu esmu tā diezgan cieši apņēmusies patiešām atgriezties un šo lapu nepamest līdz pat 1. jūlijam (ja atmiņa mani neviļ, tad tā ir tā diena, kad pēc 11 mēnešu pauzes atsākšu staigāt jau zināmos Latvijas ceļus. ) Šim lēmumam, galvenokārt, ir 3 iemesli:

a)      Man šeit atlikuši precīzi 5 mēneši – vairs tikai viens īss ziemas mēnesītis un tad marts, aprīlis, maijs, jūnijs – runā, ka tas parasti esot lieliskākais laiks apmaiņas gadā, jo esi šeit kā vietējais – zini valodu, ir draugi, pie viesģimenes jūties kā mājās, visas lielākās problēmas un grūtības jau pārdzīvotas pirmajā gada pusē, vari tiešām nodoties jautrībai  un baudīšanai. Tāpēc domāju – būtu diezgan jauki arī jums dot ieskatu šajā ‘’time of my life’’;

b)      15. februārī  žurnālā ‘’Sīrups’’ būs lasāms stāsts par manu pirmo pusgadu šeit, rakstā tiks publicēts arī links uz manu blogu, tāpēc ceru uz lasītāju pieplūdumu. Un iedvesmot citus jauniešus doties pasaulē es varu tikai šeit rakstot un stāstot, cik fantastika (taču reizēm arī gana grūta) pieredze tā ir – būt apmaiņas skolēnam;

c)       Es vienkārši baidos no atmiņu izbalēšanas un tā, ka varētu aizmirst, kā, kad, kāpēc un ar ko man viss tajā Ungārijas periodā bija. Ļoti priecājos, ka katru dienu iepriekšējos 6 mēnešus rakstīju dienasgrāmatu (protams, plānoju turpināt to darīt ), tāpēc galvenie notikumi  ir dokumentēti un nekur nepazudīs, taču tajā vairāk esmu koncentrējusies uz tādām ikdienas detaļām, sajūtām un iekšējiem domu kariem, kurus tik atklāti publiskot nevēlos. Taču, jā – pietrūkst vienkāršu notikumu atstāstu. Tam tad lai nu ir veltīts šis blogs. Ja ārkārtīgi gribas ielīst manas dvēseles dziļumos, ar citu sociālo tīklu palīdzību ir iespējams atrast linku uz manu tumblr – tur mēdzu uzdrukāt kaut ko par emocijām, samierinieties, ka šajā blogā būs lasāmi ‘’sausi’’ fakti (taču centīšos ik pa laikam netaupīt arī kādu mērces karoti).  Ar šo māksliniecisko teikumu arī noslēdzu iemeslu uzskaiti, paldies par uzmanību. :D

Tagad jāķeras klāt nopietnākām lietām. Lieku fonā Kings Of Leon ‘’Come Around Sundown’’ albumu un sāku rakstīt.

 Septembris, oktobris, novembris, decembris, janvāris. Nespēju noticēt, ka visi šie mēneši jau pagājuši. Traki ātri! :O Pat nezinu, ko lai par šo laika posmu savā dzīvē stāstu. Ne jau tāpēc, ka nebūtu, ko stāstīt – nē, es varētu grāmatu uzrakstīt! – vienkārši grūti izšķirot, kas jums no tā visa liktos interesants. Ir lietas un stāsti, kurus varētu saprast tikai kāds, kas pats reiz bijis apmaiņas gadā. Ir lietas, kas visticamāk ir nozīmīgas tikai man pašai , jau atkal – varētu lappusi garu sacerējumu uzrakstīt par , piemēram, to, cik svarīgi man ik dienu ir redzēt to kalnu tālumā, šķērsojot tiltiņu, kad nāku mājās no autobusa pieturas; cik tukša sajūta, kad laikapstākļi slikti, un kalnu skatam aizsedz migla vai mākoņi. Jo tas ir mans īpašais kalns; kalns, kāda man nekad iepriekš dzīvē nav bijis (un arī nevarētu būt, ņemot vērā Latvijas ģeogrāfiskās  īpatnības) , taču tagad ir – un nekur citur, kā vien nepilnu 10 minūšu gājiena attālumā no jaunajām mājām.

Atskatoties atpakaļ, varu teikt, ka nav nekā tāda, ko nožēlotu. Beidzot šķiet – tiešām esmu darījusi visu, ko konkrētajā brīdī un situācijā varēju, taču apstākļu sakritības arī ir devušas savu artavu, no tām nekad pilnībā neizbēgsi.  Dažas lietas nav atrisinājušās tik skaisti, cik iesākušās. Bet ko nu par tām. To visu cenšos atstāt pagātnē un uzsākt jauno 5 mēnešu ciklu ar tīru prātu, sirdi un domu, ka šīm mazajām vilšanās taciņām nav it nekāda iemesla sazaroties ar galveno ceļu, kas vedīs pavasarī un pēc tam, jā… mājās.  Daudz kas atkarīgs no manis. Ja neļaušu tām sevi novirzīt no īstā ceļa vai speciāli neklaiņošu pa tām, naivi cerot, ka mazās taciņas galā ir vēl neatklāts lielceļš – viss būs kārtībā, agri vai vēlu.

Tāds mazliet negatīvs sākums, vai ne? Viena no lietām, ko esmu šeit sapratusi – gandrīz ikkatra problēma liekas 100 reižu lielāka, kad esi prom no mājām, no ierastās vides un mīļajiem cilvēkiem. Pietiek ar visniecīgāko sīkumu, lai sašķobītu garastāvokli, labā ziņa, ka pietiek ar to pašu, lai dienu padarītu neaizmirstamu, lai liktu justies tā, ka nekad negribu pamest šo vietu. Vispārējais noskaņojums un skatījums uz dažādām situācijām mēdz mainīties ar gaismas ātrumu: sākot ar ārkārtīgu dramatizēšanu un beidzot ar mieru, un viedumu, kādu no sevis nekad iepriekš Latvijā nebūtu gaidījusi.

Žēl, ka nevaru sevi redzēt no malas (tur būtu jājautā pēc jūsu palīdzības, taču attālums tam tagad traucē, tā ka novērtēšana jāatliek vēl uz 5 mēnešiem, lai gan tad jau atkal viss būs mainījies), bet pašai šķiet, ka esmu diezgan spēcīgi paaugusies, nu tieši tā, domāšanas un spriestspējas līmenī , patstāvības ziņā (ok, nākuši klāt arī pāris kilogrami, ungāru garšīgie ēdieni iet labumā :D ). Esmu zaudējusi daļu naivuma, esmu iemācījusies (vai vismaz uzlabojusi savu spēju) palaist vaļā to, kas konkrētajā vietā un laikā traucē izaugsmei, attur no tālākās virzības; dzīvot tagadnē (šī spēja gan vēl jātrenē, taču jau jūtu progresu). Esmu kļuvusi mazliet egoistiskāka, taču tas, manā izpratnē, ir tāds pozitīvais egoisms – tāds citiem uz galvas kāpt neļaujošais.  Es mācos  klausīties, runāt, tagad labāk zinu, ko, kad un kā teikt un kad klusēšana ir svētīgāka nodarbe.  Patiesībā, tā arī ir viena no galvenajām lietām, ko apmaiņas gada laikā apgūst – kā komunicēt, un tas ir ļoti labi jūtams, kad parunā ar kādu bijušo apmaiņas skolēnu – es nekad iepriekš vēl neesmu satikusi cilvēkus, ar kuriem ir tik viegli veidot sarunu un tēmai nav jābūt tikai kaut kādām ‘’apmaiņas skolēnu lietām’’, sarunas raisās dabiski par gandrīz jebko, jo viņi ir izgājuši labāko komunikācijas skolu pasaulē. Šeit nemaz nav iespējams savādāk. Varbūt skan skarbi un biedējoši, bet tā tas ir – ierodoties viesvalstī esi iemests nepazīstamu ļaužu pūlī. Tev ātri jāiemācās pieņemt un mīlēt šos cilvēkus, lai gan sākumā pat viesģimene ir  vienkārši vēl viena svešu cilvēku grupa starp visiem svešajiem cilvēkiem. Nav neviena, kam varētu pilnībā uzticēties, uz kuru varētu paļauties, kam varētu piezvanīt un uzaicināt kaut ko kopā darīt, ja ir garlaicīgi, šīs personas iegūst ar laiku, smagu darbu un jā  - komunicējot, mācoties pieņemt citādo un cilvēku tādu, kāds viņš ir.

Man ir daudz vairāk vienalga (taču ne pilnīgi) citu domas par mani, cēlusies pašapziņa (bet  - nejaukt ar iedomību! Arī šī vēl ir ikkatram nepieciešamā pašapziņas deva. )

Lai gan, godīgi sakot, visa mana iekšējā pasaule šobrīd ir apgriezta kājām gaisā un tik ļoti sagrozīta, ka nav ne jausmas, kas tur vēl izveidosies nākamo 5 mēnešu laikā. Notiek lielas pārmaiņas, neaptverami lielas.

Tas nu būtu par emocionālo izaugsmi. Tagad laikam vajadzētu pievērsties praktiskām un pasaulīgām lietām.  6 mēnešos šeit esmu diezgan daudz redzējusi un piedzīvojusi.  Manas viesģimenes mājās bieži ir ciemiņi, tāpēc pa šo laiku ir satikti daudzi un dažādi cilvēki. Interesanti, ka pārsvarā tie ir radinieki/draugi, kas ir ungāri, taču dzīvo citās valstīs – Rumānijā, Slovākijā, Anglijā, Beļģijā utt. Septembrī vienu nedēļu mūsu mājās nelielas apmaiņas programmas ietvaros dzīvoja vācu meitene, mana viesmāsa, savukārt, aprīlī nedēļu bija dzīvojusi viņas ģimenē. Jauka pieredze, daudz runājām (šoreiz tiešām par ‘’apmaiņas skolēnu lietām’’ ), jo viņa pirms 2 gadiem bija apmaiņā Čīlē. Pašā janvāra sākumā notika kaut kas uz līdzīga viļņa – uz 5 dienām šeit ieradās Ariama – manas viesģimenes pagājušajā gada apmaiņas skolniece no Vācijas, kuras ķermenī gan nav nevienas lāsītes vācu asiņu – šī meitene ir pa pusei ungāriete, pa pusei āfrikāniete. Ļoti interesants cilvēks, sanāca pavadīt daudz laika divatā, arī lielu daļu no manas dzimšanas dienas. Par šo visu gan sākumā biju diezgan bēdīga, viņas atbraukšanu galīgi negaidīju un iekšēji dusmojos, ka tam bija jānotiek tieši manā dzimšanas dienā, taču galīgi nebija tā vērts. Nebija tās salīdzināšanas, no kuras sākumā baidījos un kuru paredzēju, nebija nosodījuma, ka ungāru valodu vēl nemāku tik labi, kā viņa šajā laikā (tā kā viņas tētis ir ungārs, viņa ungāru valodu dzirdējusi sev apkārt visu mūžu un, kad bijusi pavisam maziņa, mācējusi arī runāt, taču augot, par galveno kļuvusi vācu valoda un ungāru valoda aizmirsusies, tāpēc viņa nolēmusi pavadīt gadu Ungārijā, daļēji valodas apguves dēļ, daļēji identitātes meklējumos.) Tieši tādēļ ar viņu bija tik interesanti runāt, grūti iedomāties, taču aizraujoši klausīties, kā tas ir, kad nespēj sevi tā līdz galam atrast starp 3 valstīm. Mani it nemaz nepārsteidza, ka nākamgad, pēc vidusskolas beigšanas, viņas plānos ir pavadīt gadu Āfrikā. Ceru, ka Ariamai agrāk vai vēlāk izdosies atrast valsti, kurā pilnībā justies kā mājās, drusku kļuva žēl šīs ļoti jaukās meitenes, 5 dienu laikā mums izveidojās diezgan ciešs kontakts un radās sajūta, ka pazīstu viņu jau daudzus, daudzus gadus.

Kopā ar viesģimeni mazliet esam arī paceļojuši, rudenī bijām dažādos nelielos ciematiņos, taču citas lielākās Ungārijas pilsētas pavasarī esmu apņēmusies atklāt pati, ciemojoties pie citiem apmaiņas studentiem; gribas aizbraukt uz Szeged, Györ, Debrecen, Miskolc, vēlreiz uz Balatonu…  Ziemassvētku gaidīšanas laikā pabijām Austrijā, Vīnē, kur 2 dienas staigājām pa svētku tirdziņiem. Patiesībā, tagad, kad šo rakstu, arī esam Austrijā, slēpošanas brīvdienās. Mana ģimene katru gadu brauc slēpot, vienu reizi uz nedēļas nogali Austrijā, kā šobrīd, un vienu reizi uz nedēļu Itālijā (turp dosimies februāra beigās). Kopā esam bijuši vairākos koncertos, izstādēs, nozīmīgās Budapeštas vietās… Prieks, ka viņi cenšas manu apmaiņas gadu padarīt maksimāli interesantu.

Ungārijas YFU ir lielisks. Gandrīz katru mēnesi tiek organizēts kāds pasākums visiem apmaiņas studentiem kopā. Oktobrī bija tējas pēcpusdiena, kopā gatavojām vienu tradicionālo ungāru saldumu un pēc tam ēdām kopā ar viesģimenēm, novembrī Creative Workshop (kuru gan neapmeklēju, bet vairs neatceros, kāds bija iemesls), decembrī YFU Ziemassvētku balle, kurā piedalījos 5 minūtes pirms pasākuma sagatavotā apmaiņas skolēnu priekšnesumā un, kā par brīnumu, mēs pat neizgāzāmies. :D No 17.- 19. janvārim notika gada vidus orientācijas nometne. Bija jauki atkal satikt pilnīgi visus apmaiņas skolēnus, taču šķiet, ka tieši no YFU puses neko noderīgu neieguvu, workshopi šoreiz likās mazliet nepārdomāti un daži no tiem pat lieki. Lai nu kā, bija labi, esmu droša, ka šī nometne dažu notikumu dēļ mūžam paliks atmiņā, bet tie atkal ir personīgi iemesli, kas laikam publiski nekur neparādīsies, tie, kas ir pelnījuši zināt, tie zina, kāpēc. :D

Pārējie YFU studenti ir ne mazāk lieliski (vai pat lieliskāki) par pašu YFU. Lai gan pati organizācija ģimenēm stāsta, ka mēs šogad esot kaut kāda dīvaina grupa, jo ungāru valodu visi mācāmies ārkārtīgi lēni un kopumā esam diezgan neaktīvi + daudziem ar viesģimenēm ir problēmas, vairāki no viņiem man jau ir kā māsas un brāļi. Tas ir tik fantastiski – lieliska sajūta, sakot, ka man tagad ir cilvēki Meksikā, Turcijā, Vācijā, Somijā, kurus tiešām, no visas sirds tā arī domājot, varu saukt par draugiem un esmu droša, ka mēs vēl viens pie otra ciemosimies ne vienu reizi vien.  Īsā laikā tās draudzības saites savijušās pavisam cieši, jo visi viens otram esam vislabākais atbalsts, viens otru saprotam perfekti, jo saskaramies ar vienām un tām pašām problēmām. Kopā ar YFUiešiem sanāk pavadīt daudz laika, jo atšķirībā no ungāriem, kas ir apkrauti ar mājas darbu un pēcskolas pulciņu slogu, pārējiem ‘’apmaiņniekiem’’ vienmēr ir brīva pēcpusdiena, lai kaut ko kopīgi pasāktu.

Visu laiku pieminu šo tik nozīmīgo apmaiņas gada aspektu - viesģimeni, taču tā arī nepieķeros stāstam, kā tad ir attīstījušās manas attiecības ar viņiem. To, kas noticis pēdējo 5 mēnešu laikā, es aprakstītu šādi: strauja augšupeja, lejupslīde (taču ne kritums ) un tad atkal stabila augšupeja, kas turpinās līdz šai dienai un esmu droša, ka tā tas arī saglabāsies līdz pat prombraukšanai. Kad tikko ierados, domāju, ka perfektāku viesģimeni par viņiem nevar vēlēties. Pagāja pirmās 3 nedēļas un sapratu, ka viss tomēr nav tik gludi, kā sākumā izskatījās, aptvēru, cik atšķirīgi viņi ir un ka lietas, kas man šķiet pilnīgi normālas, viņiem liekas dīvainas, bet  ar laiku iemācījos visu darīt ‘’viņu stilā’’, pat ja man tas nešķita līdz galam pieņemami (bet tagad jau ir pierasts un īsti vairs neatceros, kā dzīvoju pirms tam). Mums nav bijuši nekādi konflikti, tikai sīkas pārrunas par to, ko viņi gribētu, lai daru savādāk, taču līdz pat Ziemassvētkiem īsti nespēju sajusties šeit kā mājās, Ziemassvētku laiks bija kā tāds pagrieziena punkts attiecībās ar viesģimeni, beidzot sajutos kā īsta ģimenes locekle un tā sajūta nekur nav pazudusi. Vistuvākās attiecības man ir ar viestēvu, viņš ir mierīgākais cilvēks pasaulē, praktiski vienmēr labā garastāvoklī un gatavs palīdzēt. Viesmāte ir tāda stereotipiskā māte, kas ļoti cenšas, lai viss viņas ģimenei būtu vislabākajā kārtībā – vienalga, vai tās būtu savstarpējās attiecības, vai caurums zeķē – visam jābūt perfekti. Tā jau nebūtu ne vainas, tikai… viņa reizēm drusku pārcenšas. Tas bija iemesls, kāpēc  ilgi nevarēju ar viņu ‘’saklikšķināties’’, mani biedēja šis reizēm pārspīlētais perfekcionisms. Pirmos 4 mēnešus viņa bija ārkārtīgā stresā par to, ka es vēl nerunāju ungāriski (teikumos sāku runāt ap Ziemassvētkiem, patiesībā, tas arī ir tas laiks, kad tam būtu jānotiek), jo Ariama to sāka darīt jau oktobrī (taču es jau rakstīju par viņas īpašo situāciju). Tas, savukārt, iedzina stresā mani. 4 mēnešus es jutos sliktāka par Ariamu tieši valodas jautājuma dēļ, jo viesmāte nevarēja tikt pāri tam, ka mēs esam 2 dažādi cilvēki un man ungāru valodu apgūt ir daudz grūtāk, jo tieši pirms 4 mēnešiem to biju dzirdējusi pirmoreiz mūžā (turklāt nedrīkst aizmirst, ka tā ir viena no sarežģītākajām valodām pasaulē). Mana kontaktpersona ar viņu parunāja, ap to pašu laiku es sāku iet arī uz valodas kursiem kopā ar 3 citiem apmaiņas skolēniem no Meksikas, jo sapratu, ka ar to vienu privātstundu nedēļā, ko man piektdienās pasniedz meitene no 12. klases, pilnīgi un galīgi nepietiek. Kad beidzot sāku runāt tā, kā viņai ir pa prātam, šī problēma pazuda, es vairs nejutos viņas acīs sliktāka par Ariamu un mūsu attiecībās parādījās tas siltums, kura pietrūka. Ar viesmāsu arī bija interesanti. Sākumā likās, ka būsim diezgan tuvas, taču skolai sākoties šī sajūta pazuda, es sāku prātot kāpēc; kāpēc ir jau oktobris, bet es neko tā īsti par viņu nezinu, līdz aptvēru, ka mēs taču gandrīz nekad neesam vienā laikā mājās. Ja atrodamies mājās divatā, 95% laika viņai jāpavada pildot mājas darbus, neko kopīgi pasākt nevaram, ja viņas nav mājās – nu, tad viņas vienkārši nav mājās. :D Vai arī vēl viens variants – viņa sēž mājās bezdarbībā, bet es esmu kaut kur ar draugiem, atkal mūsu ceļi nekrustojas. Tā nu līdz šim kaut kā sanāca, ka ļoti, ļoti reti kaut ko darījām divatā, kopā pavadījām laiku tikai dažādās ģimenes aktivitātēs, bija arī vēl kāda problēma – laiks, kad man likās, ka viņai nepatiks, ja runāšu angliski, jo vienu brīdi viņa par manām valodas prasmēm satraucās līdz ar viesmāti, tāpēc man pietrūka drosmes uzsākt tādu normālu sarunu. Es vēl aizvien nevaru ungāriski diskutēt par nopietnām tēmām, izteikt un argumentēt savu viedokli, bet tagad, kad 2 mēnešus runāju tikai ungāriski, šķiet, ka angļu valodu izmantot ir kaut kā dīvaini, jau pierasts, taču traucē, ka nevaru izteikties tā, kā gribu, vārdu un izteicienu krājums piespiež izteikties tā, kā šajā brīdī spēju.  Viss ritēja apmēram tajā ‘’attiecības mums ir labas, tikai būtībā viena otrai esam svešinieces’’ gultnē līdz kādam vakaram janvāra sākumā, kad abas bijam mājās un izdomājām aizbraukt uz centru kaut kur iedzert kafiju. Pa ilgiem laikiem atkal runājām angliski un šajā apmēram 4 stundu ilgajā sarunā tika atgūts viss iekavētais, bija tiešām lieliski, tika salauzts kaut kāds ledus un es sev apsolīju, ka neļaušu tam atkal izveidoties.  Varu teikt, ka tagad viss ir lieliski, beidzot jūtu viņu kā māsu.

Viesbrālis – tur man nav sakāms nekas īpašs, sadzīvojam labi, tiekamies tikai reizi nedēļā uz apmēram 2 stundām, kad viņš brauc pie mums pusdienot.

Tagad laikam vajadzētu parunāt par skolu. Esmu absolūti iemīlējusies tajā Karinthy Frigyes Gimnázium, tiešām, taču domāju, ka galvenais iemesls tam varētu būt tas, ka man tur nav īpaši jāpiepūlas, skola nesaistās ar nekādām nepatīkamām emocijām, būtībā dodos tur starpbrīžu dēļ. :D Tajā skolā ir traki īpaša aura, tāda aura, kādu nevienā citā skolā neesmu izjutusi un to atzīst arī paši ungāri. Tā ir 8. labākā skola Ungārijā, skolēni ir virs vidusmēra un ļoti inteliģenti, taču ne zubri – visiem ir arī aktīva sociālā dzīve, daudz ārpusskolas aktivitāšu utt. Gan skolasbiedri, gan klasesbiedri vēl aizvien ir ārkārtīgi draudzīgi, nav nekādu problēmu (ja neskaita to, ka daži cilvēki jau cenšas būt pārlieku draudzīgi, nu tā, ka reizēm kļūst par daudz :D ). Zinu, ka šīs skolas man ļoti, ļoti pietrūks.  Vienīgā problēma – tā kā tā ir starp labākajām, visiem skolēniem ir daudzdaudz DAUDZ jāmācās, tāpēc neatliek daudz laika kaut kā kopīga pasākšanai, vismaz mani klasesbiedri ballītes organizē ļoti reti (tagad arī – viens klasesbiedrs uzaicināja uz dzimšanas dienu, bet tas ir šodien, kad vēl esmu Austrijā, tāpēc netieku. Traki skumji, jo kas zina, kad būs nākamais house party, turklāt uz šo saaicināti tiešām ‘’izlases cilvēki’’, būtu lieliski :/ ). Nu jā. Citādi – klasē man jau ir labi draugi, ar kuriem izveidojušies daudzi inside jokes, ir notikušas visādas lietas, kuras nekad neaizmirsīšu un tas viss, galvenokārt, skolā, starpbrīžu laikā. :D It sevišķi tagad, kad sāku runāt tikai ungāriski arī skolā, visi traki priecājas, apbrīno utt., ļoti mīlīgi, bet to arī YFU vienmēr saka – ungāri ļoti, ļoti novērtē to, ka kāds mācās viņu valodu.

No mācību viedokļa – pēc aizvadīta pirmā semestra varu teikt, ka nav īpašas atšķirības no mācīšanas stila Latvijā – diezgan pelēki, jāiekaļ konkrēti fakti, bez īpašas izpratnes par tēmu, bez piemēriem no dzīves. Nezinu, kā citās skolās šeit, nevaru salīdzināt, bet mana skola ir slikti nodrošināta ar dažādiem palīglīdzekļiem. Ja salīdzinu ar Ogres 1. Vidusskolu, kur projektors un dators bija katrā klasē, arvien vairāk tika iepirktas interaktīvās tāfeles, fizikā un bioloģijā diezgan bieži bija visādi praktiskie darbi un eksperimenti, tad šeit nav nekā un nenotiek nekas. :D Skolotājs runā, skolēni pieraksta un pēc tam stundas sākumā kāds tiek izsaukts klases priekšā pastāstīt par iepriekšējās stundas tēmu, vai arī vienkārši visi raksta kontroldarbu.

Vēl dažas lietas, kas pirmajos mēnešos bija neierastas – skolotājam nav tādas savas klases telpas, kā Latvijā, katra stunda katru reizi notiek citā telpā. Piemēram, man ir 4 angļu valodas nedēļā, bet katru reizi stunda notiks citā klasē. Ļoti grūti gan skolēniem, gan skolotājiem, es vēl aizvien nevaru atcerēties, kur notiek dažas stundas. :D Tāpēc arī klasēs nav nekādu uzskates materiālu, grāmatu, karšu utt. – jo klasei jābūt piemērotai gan spāņu valodas, gan, piemēram, ģeogrāfijas mācīšanai. Tā kā klašu telpās nekā nav, tās netiek slēgtas ciet, jebkurš var ieiet jebkurā klasē, jebkurā laikā. Vēl interesanta lieta – gandrīz katru dienu ir vismaz viena klase, kurā mēs ierodoties konstatējam, ka pietrūkst krēslu, tad nu tie jāaizņemas no citām klasēm. Tā kā esam daudz – 35, dažreiz gadās tā, ka klasē visiem nepietiek vietas, pie divvietīga galda saspiežas 3 cilvēki. Šajā ziņā varu uzslavēt savu veco LV skolu un domāju, ka arī pārējās skolas manā valstī, mācību apstākļi ir organizēti pārdomātāk un labāk. Tagad par pozitīvi ‘’dīvainajām’’ lietām – stundās ir atļauts ēst un dzert, skolotāji par to neko nesaka. Varētu būt, ka tas nav aizliegts tādēļ, ka ungāri tik ļoti mīl ēst, tā ir viena no svarīgākajām dzīves sastāvdaļām. :D Ja gribas ēst, tad jāēd. Arī tad, ja rit matemātikas stundas piektā minūte. :D Ļoti patīk arī 15 minūšu ilgie starpbrīži. Latvijā vienmēr šķita, ka 10 minūtes nekas nav, paiet pārāk ātri, bet šeit 15 minūtēs var paspēt izdarīt tik daudz! Nav tāda īpaša pusdienu starpbrīža, tās vienmēr ir 15 minūtes, taču nav ne vainas, vienmēr zini, kad sākas nākamā stunda un kad būs starpbrīdis, vismaz tas nav no galvas jāmācās. :D Respekts pret skolotājiem ir daudz lielāks. Šeit tiešām ir tā, kā skolotāji Latvijā vienmēr sapņo – ‘’zvans ir skolotājam, nevis skolēnam’’. Ne reizi nav bijis tā, ka 5 minūtes pirms zvana visi jau ir sakrāmējuši somas un atstāj klasi līdz ar zvanu, pametot skolotāju teikuma vidū (normāla situācija LV skolās :D ). Stundu laikā reti kad kāds sarunājas vai nodarbojas ar blakus lietām, viņi tiešām mācās. Neesmu dzirdējusi nevienu skolotāju kliedzam vai runājam par disciplīnas jautājumiem, mani klasesbiedri ir īsti eņģelīši. Galdi klasēs gan šeit ir aprakstīti un šķiet, ka skolotāji to pat neievēro. Uz galdiem tiek veidoti pat čati, kaut ko uzraksti un pēc pāris dienām tajā klasē atgriežoties redzi, ka kāds cits jau atbildējis. :D

Skola organizē daudz dažādu pasākumu, lielā daļā no tiem arī esmu ņēmusi dalību. Katru gadu augusta pēdējā nedēļā (tad bijām ar viesģimeni Horvātijā, tāpēc man šis pasākums paslīdēja garām, par ko ļoti bēdājos) notiek 4 dienu ilga nometne visiem skolas skolēniem un skolotājiem. Būtībā tās mērķis ir iepazīstināt 9. klašu skolēnus (mana skola ir vidusskola, Ungārijā vidusskola ir no 9. – 12./13. klasei) ar pārējiem skolasbiedriem, tad viņiem, uzsākot mācības, skolā jau ir paziņas, kuras pārvērst par draugiem. Visi tiek sadalīti komandās, komandai ir 2 kapteiņi no 12. vai 13. klases un kopīgi jāveic dažādi uzdevumi 4 dienu garumā. Cik esmu sapratusi, šī nometne (starp citu nosaukums ir Csibetábor, tiešā tulkojumā – cāļu nometne :D ) ir kaut kas ļoti, ļoti nozīmīgs ikviena Karinthy skolēna dzīvē, te tiek veidotas jaunas draudzības, gandrīz katra meitene iemīlas savas grupas kapteinī, rodas intrigas un vispār – tas, kas notiek Csibetábor, ietekmējot attiecības ar skolasbiedriem visu nākamo mācību gadu. :D

Oktobrī bija Karinthy diena – nenotika mācības, bet tā vietā katram vajadzēja savākt vismaz 100 punktus, staigājot pa klašu telpām un veicot dažādus uzdevumus. Izvēle bija plaša, sākot ar sarežģītu ungāru valodas vārdu pareizrakstības testu un beidzot ar nagu lakošanu puišiem (bet beigās izrādījās, ka nav nagu lakas noņēmēja, ak vai :D ). Klase, kuras skolēni savākuši visvairāk punktu, balvā ieguva naudu maija ekskursijai (katra klase ik gadu maijā brauc 4 dienu ilgā ekskursijā, mēs dosimies uz Tokajas vīna dārziem J ), diemžēl mēs palikām otrajā vietā. Pēcpusdienā notika iesvētību pasākums devītklasniekiem – teikšu godīgi, daudz, daudz, DAUDZ maigāka versija, salīdzinot ar to, kas latviešiem jāpārdzīvo 10. klasē. :D

30. novembrī bija fantastisks pasākums, kas ir viena no skaistākajām lietām, kuru līdz šim Ungārijā esmu piedzīvojusi (taču došu iespēju Ballagás maijā to pārspēt) – Szalagavató.  Tas ir kaut kas līdzīgs ‘’Prom’’ ASV vai Žetonvakaram LV, taču tā īsti nav neviens no tiem, drīzāk teiktu – perfekta mikstūra, hah. 12. un 13. klašu skolēni (jo manā skolā tiem, kas mācās vācu vai angļu val. bilingvālajās klasēs, skolu sanāk beigt gadu vēlāk, tāpēc ka 0. klasē viņi apgūst tikai valodu) šajā pasākumā iegūst lentīti, kas līdz pavasarim jānēsā piespraustu pie mēteļa (protams, nav obligāti, taču lielākā daļa to dara), kas simbolizē to, ka esi savā pēdējā vidusskolas gadā. Kad katrs pie tādas ticis, klasei jārāda priekšnesums un noslēgumā tiek dejots valsis kāzu kleitās un uzvalkos. To, kāpēc tieši kāzu kleitās, man neviens tā īsti nevarēja izskaidrot, taču izskatās fantastiski skaisti. Szalagavató kalpo par iemeslu tam, kāpēc visā Ungārijā ir tik daudz kāzu tērpu veikalu, labs bizness. :D Šis pasākums parasti notiek kādā noīrētā sporta hallē , ierodas visi ģimenes locekļi un tuvākie draugi. Pēc tam seko after party klubā, uz kuru var ierasties visi skolasbiedri, lai apsveiktu nākamos absolventus. Man ļoti patika gan oficiālā daļa, gan afteris, viens no labākajiem vakariem/naktīm šeit.

Jā. Domāju, ka pēc šīm sajūsmas pārpilnajām rindkopām vismaz nojaušat, cik ļoti man patīk mana šejienes skola. Patiesībā tā šeit ir manas dzīves lielākā un svarīgākā (arī mīļākā) lieta.

Pēdējais, kam vēlos pieķerties, ir manas attiecības ar Budapeštu. Tā pilsēta ir fantastiska! :O Esmu pilnīgi un galīgi iemīlējusies, reizēm, kad nav ko darīt, pēcpusdienā braucu uz centru staigāt gar Dunu vai arī atklāt vēl neredzētas vietas. Pateicoties tik lieliskam izgudrojumam, kā metro, es varu nokļūt visur, kur vien vēlos, taču jāatzīst, ka attālumi ir diezgan lieli, it sevišķi no vietas, kur es dzīvoju – tas ir pie pašas pilsētas robežas, ar sabiedrisko centrs ir stundas braucienā. Ne reizi neesmu tā īsti apmaldījusies, vietējie jau man mēdz teikt, ka orientējos labāk par viņiem. :D

Tā nu es tur dzīvoju – viena maza sarkanmate lielajā pilsētā. Un vēl aizvien varu apgalvot, ka šī pieredze ir kaut kas fantastisks un kaut kas tāds, kas man šajā dzīves posmā bija tiešām nepieciešams. Tās sajūtas, cilvēkus, piedzīvojumus nekad neaizmirsīšu. Tās lietas, kuras esmu iemācījusies un kuras vēl tikai iemācīšos, tās atziņas, kas jau un vēl tiks gūtas – centīšos paturēt prātā visu dzīvi. Un tieši tagad, ja esi 9. vai 10. klases skolēns un man Tevi izdevās kaut nedaudz iedvesmot, lūdzu, ieskaties te – www.yfu.lv ! Ja aizbrauksi, tad nenožēlosi, varu apsolīt.

Citādi: tagad atkal varat gaidīt update katras nedēļas beigās, apsveicu, ja izlasījāt līdz beigām, ļoti centos un patiesībā bija diezgan interesanti beidzot visu uzrakstīt un paskatīties no malas, kā man viss tajos pirmajos 6 mēnešos ir bijis. Lai veiksmīga nākamā nedēļa, es nu metos iekšā nākamajos 5 mēnešos!

Madara