pirmdiena, 04.02.2013.
Nekas tāds ārkārtīgi sevišķs šodien nenotika, ''pirmdiena parastā'', taču pati sev apsolīju atsākt cītīgi rakstīt blogu, tāpēc kaut kas jau arī par šodienu jāuzdrukā, hah. Atgriezos skolā pēc 2 dienu kavēšanas (jo ceturtdien un piektdien jau bijām Austrijā), ar klasesbiedriem kārtīgi ungāriski izpļāpājos, uzzināju jaunākās baumas utt. Citādi - arī ''skolas diena parastā''. Labākie dienas momenti - angļu valodas skolotājs pateica, ka viņam ļoti paticis mans mājas darba ''film review'' (viņš man palūdza rakstīt par kādu latviešu filmu, tad nu ilgi nedomājot izvēlējos ''Limuzīns Jāņu nakts krāsā'') un viņš gribētu, lai mēs klasē noskatāmies, protams, ar subtitriem angļu valodā. Nācās gan viņu apbēdināt, ka tādas versijas nav, taču jāpameklē- varbūt kaut kur tomēr var atrast? Taču it kā neesmu dzirdējusi par tādu. Nu, vienalga. Otra lieta - mūzikas stundā dziedājām kaut kādu dīvainu dziesmu, pēc tam visu dienu tapa dažādas jaunas šīs dziesmas versijas. :D
Stundas beidzās 14:45, ieskrēju Interspar nopirkt kaut ko ēdamu, tad steidzos uz tramvaju, lai aizbrauktu uz EuroPark un iegādātos par Nehir doto naudu (YFU apmaiņas skolniece no Turcijas, labākā draudzene no visiem apmaiņas skolēniem) viņai tādu pašu 2013. gada plānotāju, kā man. Kad tas bija paveikts, devos uz metro un turpināju ceļu pie viņas, tikāmies, lai kopīgi ietu pie friziera. Gribējām iet, tur, kur gājām oktobrī, taču nevarējām vairs to vietu atrast, slinkums bija pārlieku nopūlēties meklējot, tāpēc iegājām kaut kādā random salonā, kurā pat bija brīvi frizieri bez pieraksta, epic win. :D Un tā diezgan normāli tur viss, džeks, kas mani frizēja, pat šķietami nebija gejs, hah. Tagad man atkal ir salīdzinoši īsi mati un taisnā čolka, šķiet, ka ir daudz labāk kā pirms tam, prieks par rezultātu. Pēc friziera aizgājām uz California Coffee, kur kafija nemaz nebija tik laba, cik cerēts, taču nekas, laiku tāpat labi pavadījām, smejoties par visādām lietām, kuras te nav pat vērts atstāstīt, inside jokes. :D Tad Nehir saprata, ka līdz autobusam uz viņas pilsētiņu atlikusi vairs tikai pusstunda, tāpēc jāsteidzas atpakaļ uz Nyugati staciju, kurā ir arī metro. Skrējām uz turieni, pa ceļam ar telefonu uzņemot video, man liekas, ka randomīgāks video manā dzīvē vēl nav bijis. :D Atvadījāmies, es braucu uz savām mājām, viņa - uz savām. Mājās biju ap pusdeviņiem, paēdu vakariņas ar viesvecākiem, viesmāsa bija pie puiša aizbraukusi, nedaudz parunājām un tagad sēžu istabā, čekoju internetu, rakstu blogu un domāju drīz iet gulēt.
_____________________________________________________________________
Hehh. Jau paredzēju, ka neizturēšu, tagad random lietas, kas notikušas pēdējo ''vairsnezincik'' dienu laikā :D
Darba dienās no 4. - 8. februārim nekā sevišķa nebija, it īpaši skolā ne. Tāda kā rutīna iestājusies, viss zināms un paredzams. Taču jauks pārsteigums gaidīja valodas kursos - tagad arī mīļais draugs Pablo (Meksika) pievienojies to YFUiešu pulkam, kas nolēmuši tos apmeklēt. Kopš tās dienas visu laiku plānojam kaut ko pasākt kopā, bet viņš savā meksikāņa stilā piedāvā kaut kur iet tikai pēc valodas kursiem, kad man līdz 22iem jānokļūst mājās un tas nekam neder. :D Nu nekas, gan jau.. Taču tagad atkal ir 3 meksikāņi (Pablo nācis Camilas vietā), kas nozīmē - kursos iet SKAĻI! Brīžiem man kļūst žēl skolotājas, jo viņi viens otram palīdz saprast gramatikas likumus spāniski, bet tas tiek darīts ilgi, pamatīgi un galvenais - SKAĻI. :D Nu jā.
Nekas neordinārs nenotika līdz pat piektdienas pēcpusdienai, kad pienāca tā diena, kad pēc skolas sēdos vilcienā, lai dotos ciemos pie Michelle (YFU apmaiņas skolniece no Vācijas). Viņa dzīvo Miskolc, Ungārijas ziemeļos. Tā arī bija pirmā reize, kad Ungārijā izmantoju vilcienu, tāpēc biju ieinteresēta, kā būs, kā viņiem te organizēts dzelzceļa transports. Hah. Te tas nav tik vienkārši kā LV, radās iespaids, ka dzelzceļa pakalpojumu izmantošana šeit ir kaut kas īpašs. Viestēvs ieteica biļeti pirkt internetā, tā arī darījām, turpceļā nebija nekādu problēmu (ko gan nevarētu teikt par atpakaļceļu, taču līdz tam vēl nonāksim). Vilciens bija tāds, kā visur citur Eiropā (izņemot Latviju. Tāda tipa vilcienus, kā LV, nekur citur neesmu redzējusi) - jauns, nelieliem vagoniņiem, kas iedalīti pirmajā un otrajā klasē, interesanti likās, ka visas sēdvietas izvietotas ap galdiem - 4 vietas un pa vidu galds. Cerēju 2 stundu ilgā brauciena laikā redzēt kaut ko vairāk no Ungārijas, jo uz ziemeļiem vēl nebiju devusies, bet satumsa pārāk ātri un tādu īpašu skatu nemaz nebija, pārsvarā tikai koki un apsniguši lauki, pavasarī noteikti ir skaistāk. Michelle mani sagaidīja stacijā, un tad ar tramvaju braucām uz ''viņas'' mājām. Miskolc man neizprotamu iemeslu dēļ ļoti atgādināja Jēkabpili vai kādu citu Latvijas pilsētu, kas ir laukos, tomēr nav pilnīga čuhņa. Pie viena secinājuma gan tur pavadīto 2 dienu laikā nonācu - man ir ārkārtīgi palaimējies, ka tiku dzīvot Budapeštā. :D Es nespētu tur dzīvot, apbrīnoju Michelle,bet viņai jau nav īpašas izvēles. Vēlreiz publiski papriecāšos - man ļoti patīk, ka dzīvojot Soroksár rajonā ir tāda sajūta it kā vēl aizvien atrastos Ogrē, tas ir kā mazs ciematiņš, taču 40 minūšu laikā varu nokļūt Budapeštas sirdī un baudīt lielpilsētu. Budapešta ir tiešām milzīga pilsēta, visu laiku var atklāt ko jaunu, tāpēc nekad nekļūst garlaicīgi. Manuprāt, slikti nav arī tiem apmaiņas studentiem, kas tikuši dzīvot mazajās Budapeštas piepilsētiņās - tās ir kalnainas un ''ungāriskākas'' par manu Soroksár (kas man reizēm drusku skauž), skolu viņi tik un tā apmeklē Budapeštā, tāpēc praktiski šeit arī dzīvo, taču viņiem ir problēmas ar transportu - uz mazajiem ciematiem autobusi kursē apmēram reizi stundā, grūti ar mājās nokļūšanu, ja kaut ko kopā darām centrā, vienmēr jāuztraucas, vai paspēs uz autobusu/vilcienu. Taču tie, kam ''laimējies'' dabūt viesģimeni nostūros - man žēl to cilvēku... Jā, tās pilsētas/ciemati ir ''visungāriskākie'', taču cilvēki parasti neprot svešvalodas, viņi nevar tikties ar pārējiem YFUiešiem, jo dzīvo pārāk tālu, tieši viņiem ar viesģimenēm ir problēmas, sarežģīti izrauties no savas pilsētas... Ok, tas jau bija nedaudz off-topic. Tātad, jā, pavadīju piektdienas vakaru, sestdienu un pusi no svētdienas Miskolc. Michelles viesģimene ir visai interesanta. Viesmamma ļoti, ļoti sirsnīga, smaidīga un laipna, viestēvs nedaudz biedējošs, likās no tiem, kas ātri varētu aizsvilties, 15 gadus vecais viesbrālis tāds ''klasiskā nūģa tips'', 16 gadīgā viesmāsa diezgan klusa un kautrīga, īpaši neparunājām, 6 gadus vecā viesmāsa gan ir lieliska - ja pārāk nesatrakojas/nav sliktā garastāvoklī, tad tas bērns ir tiiiiiiiiiiiiiik mīlīgs, pat nespēju noticēt. Piektdienas vakaru pavadījām ar Michelli runājot par dzīvi, par visādām apmaiņas skolēnu lietām, Latviju, Vāciju, Ungāriju, nākotnes plāniem utt. Interesanti, ka lai gan pirmajā YFU nometnē Michelle bija viena no manām mājiņas biedrenēm, mums īpaši ciešs kontakts neizveidojās, sākumā man viņa pat likās nedaudz dīvaina. Tā kā viņa dzīvo ziemeļos, ikdienā laiku pavadīt kopā nesanāk, tiekamies tikai YFU organizētajos pasākumos un tas notika - kaut kā Ziemassvētku ballē un pēc tam Mid Year Orientation Camp ļooooti satuvinājāmies un sadraudzējāmies, tad nu loģisks turpinājums tam bija mana ciemošanās pie viņas. :D :) Sestdien rīta pusē man bija tūre pa Miskolc ar Michelli gida lomā, tad braucām atpakaļ uz mājām ēst viesmammas gatavotās pusdienas, pēc tam kādas 3 stundas pavadījām datorā spēlējot stulbas room escape spēles, līdz izdomājām, ka jāiet uz kino. Atkal braucām uz centru, uz vienu no iespaidīgākajām celtnēm Miskolc (haha) - iepirkšanās centru Miskolc Plaza, kur ir arī Cinema City, izlēmām noskatīties ''Hitchcock'' un jā, nosaukums nemelo, tā filma tiešām bija par Hičkoku, par to, kā viņam gāja, kad prātā ienāca ideja par grāvēja ''Psycho'' uzņemšanu. :D Patika, izvēli nenožēlojām. Kad atgriezāmies mājās, cepām picu, sanāca vairāk kā ''picas maize'' vai kas tamlīdzīgs, bet pieēdāmies tik un tā. Vakarā atkal sekoja garas sarunas. Svētdien nekur negājām, priekšpusdienu pavadījām neko sevišķu nedarot, spēlējāmies ar mazo viesmāsu, parunājām ar viesvecākiem, tad viņi gribēja dzirdēt, kā izklausās latviešu valoda, tāpēc lasīju viņiem fragmentus no manas dienasgrāmatas, pēc tam sekoja pusdienas (ļooooooti ungāriskas, augļu zupa un lángos, kas būtībā ir eļļā cepta mīkla, kuru ēd ar skābo krējumu un sieru. ) Nu, un tad jau pienāca laiks atvadīties un kopā ar Michelle doties uz staciju. Nedaudz biju satraukusies par biļetes pirkšanu, jo te tas nav tik vienkārši kā LV, kaut kādi īpaši noteikumi, vairāki biļešu veidi utt., turklāt, pērkot to ungāriski, īsti nezinu, kas būtu jāprasa, neskaitot to, ka vajadzīga skolēnu biļete. Likās, ka viss gājis veiksmīgi, pārdevēja saprata, ko gribu, biļete bija lētāka kā turpceļā, nebija nekādu lieku jautājumu, jau sapriecājos, taču Michelle manī atkal raisīja šaubas, sakot, ka dīvaini - manā biļetē nav norādīta sēdvieta, viņas biļetēs uz Budapeštu tā vienmēr esot bijusi rakstīta, taču es īpaši par to nelauzīju galvu, sakot, ka turpceļa biļetē tā arī nebija norādīta. Pienāca vilciens, iekāpu, apsēdos pirmajā brīvajā vietā, ko ieraudzīju, domāju, ka viss labi, līdz atnāca kāds vīrietis un teica, ka šī esot viņa vieta. Citu brīvu vietu vairs nebija. Pajautāju viņam, kas ar tām biļetēm īsti ir, viņš manu papētīja un atklājās, ka tā esot stāvvietas biļete. WTF, izrādās, ka vilcienā var nopirkt arī biļeti stāvēšanai??! :D Tad nu laimīgi gatavojos 2 stundu ilgai stāvēšanai kopā ar pāris citiem nolemtajiem, taču ar to prieki nebeidzās - kad nāca kontrolieri, izrādījās, ka man jāpiemaksā vēl 700 forinti, jo nav kaut kādas mistiskas rezervācijas lapiņas.... Tā arī nesapratu, ko tieši tie ungāri ar šo visu vēlas panākt, šausmīgi sarežģīta sistēma. Tagad zinu, ka nākamreiz lūgšu viestēvam internetā pirkt biļeti arī atpakaļ ceļam, baigais čakars...
Nākamā diena bija pirmdiena, kurā atkal satikos ar Nehir, vispār nolēmām, ka pirmdienas, ja vien kādai no mums nebūs ieplānots kas īpašs, vienmēr būs mūsu tikšanās dienas, jo kopā atlikuši vairs tikai 4 mēneši, jāizmanto laiks. Lai gan sākumā neko tādu negaidīju, kopš novembra mums ar viņu ļoti ciešs kontakts izveidojies, būtībā varu teikt, ka viņa ir mana tuvākā draudzene šeit. :) Nolēmām, ka jāaizbrauc pirmo reizi šogad uz Margit Sziget (sala Budapeštā, būtībā tas ir liels parks uz kuru daudzi dodas skriet un pārīši sēž uz soliņiem, rudenī bija ļoti skaisti un ir foršas atmiņas no turienes - bieži turp devāmies ar pārējiem apmaiņas skolēniem. ). Tad, kad no WestEnd šopingcentra gājām uz tramvaju, Nehir atkal sāka uzņemt video ar savu telefonu, jo pagājušās pirmdienas video bija sanācis lielisks. Gājām, runājām kaut kādas muļķības, Nehir telefons rokā, pēkšņi priekšā mums apstājas kāda jauna sieviete. Mēs abas nesaprotam, kas noticis - izrādās, ka tā bija vienas citas vācu apmaiņas skolnieces draudzene, ar kuru Nehir vienreiz kopā ballējās. Ārprāts, bija tiiiiiik awkward. :D Priecājos, ka viņu nepazinu. Lai cik liela tā Budapešta arī neliktos, atkal un atkal pierādās, ka tomēr pazīstamos satikt nav grūti, tiešām.. Kad bijām pusceļā uz Margit Sziget, sapratām, ka vēl tomēr ir pārāk auksti un plāns jāatliek, tad nu palikām turpat uz Margit tilta un safočējām kaudzi stulbu bilžu ar parlamentu fonā.
Šķiet, ka starp pirmdienu un ceturtdienu nekas interesants vai īpašs nenotika... Piektdien gan - skolā bija karnevāls jeb ungāriski - Farsang. Teikšu vienu - nožēloju, ka neuztvēru to pasākumu pietiekami nopietni. Iepriekšējā dienā jautāju klasesbiedriem, vai viņi būs pārģērbušies jau uz mācību stundām (jo ''oficiālais'' karnevāls sākās tikai plkst. 18.00, tad notika arī ikgadējais Mis un Misters Karinthy konkurss - katra klase izvirza pārstāvjus, vienu puisi un vienu meiteni, tad viņiem savā starpā jāsacenšas un jāprezentē sevi pildot dažādus uzdevumus utt. un beigās skatītāju balsojumā ievēl skolas tā gada Mis un Misteru), man sniegtās atbildes bija apmēram šādas ''jāa, varbūt kāds būs jau saģērbies, bet to nopietni ņem tikai klases, kurām tajā dienā ir kādi kontroldarbi, tad viņi no tiem tiek atbrīvoti.'' Tad nu nodomāju ''ok, neko sevišķu nedarīšu, ideju tērpam un materiālu man nav tik vai tā, uz īsto karnevālu netieku (jo ar viestēvu tajā vakarā gājām uz koncertu, bet par to nedaudz vēlāk), vienalga''. Nākamajā rītā, ierodoties skolā, sapratu, ka tā bija LIELA kļūda. 90% manu klases un skolasbiedru mugurā bija kas īpašs. Tā nu vienu dienu jutos kā autsaidere. Daži cilvēki gan teica, ka man par tērpu nevajagot uztraukties, jo tas ir vienmēr ''līdzi'' - arī šodien es esot pārģērbusies par latvieti. :D Bet vispār - ideja forša, Latvijas skolās arī kaut ko tādu vajadzētu.
Vakarā kopā ar viestēvu un 2 viņa draugiem apmeklējām jau iepriekš pieminēto koncertu. LGT - ungāru retro rokgrupa, kuras ziedu laiki bija astoņdesmitajos, attiecīgi arī publika - vecums 40+. Nebija jau nemaz tik slikti, tikai pārlieku gari, gandrīz 3 ar pus stundas, turklāt viestēvs atzina, ka viņam neesot paticis nemaz, agrāk bijusi pavisam cita garša.
Pēc tam sekoja sestdiena, kurā notika klases ballīte pie Fanni, uzaicināti bija gandrīz visi klasesbiedri un gandrīz visi uzaicinātie arī ieradās. (Neliela atkāpe - mani fascinē, cik saliedētas šeit ir klases, labākie draugi praktiski visiem ir tieši klasesbiedri, manuprāt, LV tas nav tik bieži novērojams. Tādu ārpusskolas draugu viņiem ir ļoti maz, ar klasesbiedriem kopā gan mācies, gan izklaidējies. Turklāt katrs tiek pieņemts tieši tāds, kāds ir. Jūtams respekts citam pret citu + nav tās līšanas otra dzīvē, kas Latvijā tik labi jūtama. Latviešiem derētu pamācīties. ) Tā nu tika aizvadīta līdz šim labākā nakts Ungārijā Fanni mājās kaut kādā galīgā Budapeštas nomales rajonā, kas man ārkārtīgi atgādināja Ogres kartonku, tiešām. :D Vispār - šī ballīte un viss tas, kas sekoja pēc tam, bija ļoti nozīmīgs pagrieziena punkts manā Ungārijas dzīvē, jo tieši pēc tā visa sajutos kā īsta daļa no klases, sajutu, ka citi mani vairs neuztver kā ārzemnieci, bet gan kā īstu ungāru jaunieti un tas ir vairāk kā lieliski. Taču daļēji šo sajūtu radīja tieši dramatiskā pirmdiena, kas sekoja pēc ballītes. Detaļās un notikušā iemeslos neizplūdīšu, jo nevaru būt droša, ka kāds no ungāru draugiem šo nelasa ar google translate palīdzību, bet īsā versija - klasesbiedrene vēlējās mirt, sadzērās tabletes ar pálinku un es biju vienīgā, kam viņa piezvanīja un atvadījās. It nemaz nepārspīlējot varu teikt, ka tā bija viena no biedējošākajām lietām, ko līdz šim 17 gadu laikā esmu piedzīvojusi. Sazvanīju vairākus klasesbiedrus, izstāstīju, kas noticis un kaut kā kopīgiem spēkiem mums izdevās viņu pielauzt piezvanīt saviem vecākiem un pastāstīt, ko izdarījusi. Pēc tam, protams, sekoja slimnīca, psihiatrs un tagad arī viņai katru nedēļu jāapmeklē psihologs. Traki, ka pavisam, pavisam mazi sīkumi var novest pie šādu muļķību darīšanas. Jā. Bija baisi.
Taču no pirmdienas līdz trešdienai paliku mājās, jo biju nedaudz saaukstējusies un viesmāte teica, ka labāk uzmanīties, jo līdz sestdienai man jābūt pilnīgi veselai - braucām otrajā slēpošanas tūrē, šoreiz uz Itāliju. Tur bijām no 23. februāra līdz 2. martam. Nedēļu pavadījām vietā ar nosaukumu Kronplatz. Patiesību sakot, nekādu atšķirību no Austrijas tur nebija, robežai tas ir ļoti, ļoti tuvu un pavadītais laiks man bija viens liels mindfuck tieši valodu dēļ. Ar vecākiem skype runāju latviski, ar viesģimeni ungāriski, ar viesnīcas darbiniekiem vai kafejnīcās angliski, taču apkārt dzirdama gan vācu, gan itāļu valoda. :D Āa, interesnats brīdis bija, kad benzīntankā pirmoreiz kopš esmu prom no LV, satiku latviešus! Bija dīvaini. :D Tā kā vēl aizvien nebiju tik stilīga, lai mācētu slēpot, nekāda baigā action man tās nedēļas laikā nebija, drīzāk tāda mierīga palūkošanās uz Budapeštas dzīvi no malas pirms atgriežos un sāku pēdējo 4 mēnešu ciklu. Katru dienu kopā ar tām draugu sievām, kas arī neslēpo, vairākas stundas sēdēju āra džakuzi ar skatu uz kalniem, daudz rakstīju, ilgi gulēju un būtībā vienkārši slinkoju. Pāris pēcusdienu, kad viesģimene atgriezās no kalna, braucām staigāt pa vietējiem ciematiņiem, tā jau skaisti, taču nespēju sevi iedomāties dzīvojam tādā vietā, tomēr pārlieku liela izolētības sajūta. Priekšpēdējā vakarā aizgājām uzēst īstu itāļu picu. Tā patīkami atkal sajust to garšu pēc 4 gadu pārtraukuma. :D Pēdējā dienā arī es uzbraucu kalnā pasauļoties (un laikam neizpalika rezultāts, jo nākamajā nedēļā visi skolā atzīmēja, ka seja brūnāka, hah) un vakarā bijām vienā krodziņā, jo vienam no ģimenes draugiem, ar kuru kopā braucām, tad bija dzimšanas diena. Lai nu kā, nedēļa tomēr man, kas jau pa šo pusgadu pieradusi pie straujā Budapeštas ritma un bez tā vairs nespēj dzīvot, likās drusku par mierīgu un priecājos, kad atgriezāmies mājās. Un tad sākās labākais. :) Jau no paša sākuma zināju, ka pavasaris būs fantastiskākais laiks apmaiņas gadā, taču baidījos, ka sāksies tas marts, bet nekas tik un tā nemainīsies, jo kāpēc gan lai viss pēkšņi būtu citādi tikai tādēļ, ka kalendārā pavasara mēnesis? Taču pārsteidzošā kārtā pārmaiņas tiešām notika! Jau kopš pirmās dienas spīdēja saule (ja neņem vērā to muļķīgo sniegu, kas te šo ceturtdien atkal uzkrita, laikapstākļi ir tiešām bijuši necerēti labi), kas izkausēja gan sniegu, gan to ledu, kas 3 ziemas mēnešos bija izveidojies cilvēku sirdīs. Tā nu pirmā marta nedēļa varbūt pat bija līdz šim Ungārijā labākā, katru dienu notika kaut kas interesants, atcerēšanās vērts, ne dienu nesēdēju mājās bezdarbībā. 4. martā, kā jau vienmēr pirmdienās, tikos ar Nehir. Todien laiks bija pietiekami labs, lai īstenotu atlikto plānu par došanos uz Margit salu. Taču tur pavadījām varbūt kādas 10 minūtes, pēc tam devāmies uz vienu turku kebabnīcu, kur Nehir varēja izpļāpāties turciski ar īpašnieku, un viņš mums vēl kā īpašām klientēm beigās turku tēju uztaisīja. :D Viņš Nehir pastāstīja arī par kādu īpašu vietu aptuveni 15 minūšu gājiena attālumā, kam ir kaut kāda saistība ar turkiem, tagad jau esmu aizmirsusi, kāda. Tā kā es turku valodu nesaprotu (dīvaini gan), man nebija ne jausmas, par ko šie abi runāja, tāpēc, kad gājām prom, Nehir teica, ka mani gaidot pārsteigums. Tad nu sākām uz turieni iet, Nehirai gan nācās prasīt palīdzību garāmgājējiem, jo īstais virziens nebija skaidrs, taču pēc brīža nonācām īstajā vietā un tas bija diezgan brīnumaini - 15 minūtes un, lai gan Budapeštas trokšņainais centrs turpat aiz muguras, pēkšņi atradāmies pavisam klusā un šaurā ieliņā, kas izskatījās ļoti senatnīga, atgādināja kaut ko no Portugālē redzētā - lieliem bruģakmeņiem klāta un kalnā augšupejoša. Kāpiens nebija viegls, taču, kad bijām nonākušas galā, pavērās brīnumains skats uz pilsētu, nokļuvām tur īstajā laikā, jo tieši tad tikko bija sācies saulriets. Šādus momentus no apmaiņas gada gribētos iekonservēt atmiņā uz mūžu un ar katru šādu atklātu nomaļu, bet fantastiski skaistu vietu, es Budapeštu iemīlu arvien vairāk. Pēc tam turpinājām pastaigu pa saulrieta apspīdētajiem tiltiem (tas jau tā ierasti) un neizprotama iemesla pēc nenormāli sapriecājāmies, tāda brīvības un laimes sajūta uznāca, tāda sajūsma par dzīvi, to nevar aprakstīt.. Mums abām ziemā bija katrai savas problēmas un grūtumi, lietas, ko pavasarī, šajā mūsu apmaiņas gadu pēdējā un skaistākajā posmā, negribētos ielaist, lietas, kas jaunajā lappusē neiederētos, tāpēc pavasara iestāšanās likās kā dziedināšana. Bija tieši tā, kā es vienmēr rakstīju pamatskolas domrakstos - putni dzied, saule spīd un pasaule atsāk elpot - pienācis pavasaris. Ok, varbūt izklausās kaut kā stulbi vai tā, it kā man Ungārija būtu aizmetusi ciet, bet šī atkal ir viena no daudzajām lietām, ko man šis gads iemācījis - priecāšanos par sīkumiem. Patiesībā vajag tik ļoti maz, lai uzlabotu dienu. :) Arī trešdienas pēcpusdiena tika aizvadīta līdzīgi, taču šoreiz visām iepriekšminētajām darbībām vēl pievienojām arī fotosesiju uz Margit tilta, lai gūtu jaunas pavasara profila bildes. :D
Neliela atkāpe - no 7. līdz 9. martam manā skolā norisinājās diezgan interesants pasākums ar nosaukumu KarMUN, kurā es arī biju plānojusi ņemt dalību, bet nesanāca, jo klasesbiedrene, kurai biju palūgusi mani pabrīdināt, līdz kuram datumam iespējams pieteikties, savu uzdevumu nepildīja pietiekami atbildīgi, līdz ar to, nokavēju. :/ Nu, nekas, man ir doma, ka nākamgad ciemos varētu atbraukt tieši tad, kad būs KarMUN, būtu interesanti. :) Taču par to, kas tad tajās 3 dienās īsti notiek - KFG ierodas aptuveni 100 skolēni, vecumā no 15 - 19 gadiem, no visas pasaules, KFG skolēni viņus uzņem savās ģimenēs. KarMUN dalībniekiem nav jāapmeklē stundas, bet notiek kaut kādas īpašas aktivitātes (ja godīgi, tā īsti nezinu, kādas, zināms tikai tas, ka ik gadu ir kāda konkrēta tēma un tad 3 dienu laikā viņi diskutē, salīdzina pieredzi ar konkrēto jauniešu problēmu dažādās valstīs (+ visiem dalībniekiem jābūt ģērbtiem lietišķi, kā īstās konferencēs :D ), pārējā laikā visādas ekskursijas un ballītes, gan oficiālas, gan neoficiālas. :D ) Mūsu skolas skolēni pārsvarā organizē pasākuma praktisko pusi, katrs par kaut kā izpildi ir atbildīgs. Tā kā netiku piedalīties oficiālajā daļā, piektdien gribēju iešmaukt vismaz noslēguma ballītē, taču beigās noraustījos, jo padzirdēju, ka uz ballītes vietu vedīšot ar autobusu un likās, ka tur jau noteikti čekos, esi karmunietis vai neesi. Ha. Pirmdien uzzināju, ka nepārbaudīja gan, jebkurš esot varējis tikt iekšā. Nedaudz žēl, jo dzirdēju atsauksmes, ka esot gājis superīgi, bet nu neko darīt, varbūt nākamgad... Te ir arī viens polietes veidots video par KarMUN dienām, var redzēt mazliet no manas skolas un skolasbiedriem :D http://www.youtube.com/watch?v=NrpBo0NUVfM
8. martā (kas bija līdz šim ''ne-īpašākais'' 8. marts manā dzīvē un ļoti pārsteidza, ka tā - zinot, cik ungāru puiši parasti pieklājīgi, biju gaidījusi šo kā apsveikumiem pilnu dienu, bet nē, visas dienas laikā nedzirdēju/neredzēju NEVIENU apsveicot kādu meiteni. Tikai viestēvs gan mums visām ģimenes sievietēm pa puķītei uzdāvināja. :) ) pēc stundām bija ļoti, ļoti jauka pēcpusdiena - ar klasesbiedrenēm Dominiku, Lucu, Timi, Trami un Lauru devāmies uz Tejivó (viena Budapeštā populāra kafejnīca, kur uzsvars likts uz dažādiem piena produktiem). Tur pavadījām kādas 2 stundas un galvenā aktivitāte bija ''A Lista'' sastādīšana, kas būtībā nozīmēja to, ka novērtējām katra klases puiša seju, ķermeni un personību no 1 līdz 10. Teikšu, ka bija vairāk kā tikai jautri, pat ja kaut kas tāds liekas mazliet bērnišķīgi. :D Pēc tam nolēmām aizbraukt uz Margit salu (jā, atkal, es jau zināju, ka pavasarī tur būšu bieži, jo labā laikā tā vieta ir pasakaina), kur iekarojām bērnu rotaļu laukumiņu (jāatzīst, ka arī šī aktivitāte nebūt neliecina par briedumu vai to, ka mums visām ir 16/17 gadu, bet nu YOLO - lai cik ļoti man arī neriebtos tas teiciens. :D ). Man patika, labi un jautri pavadīts laiks.
Sestdiena, 9. marts, nāca ar jauniem piedzīvojumiem. 14os tikos ar Nehir, lai nopirktu dāvanu un pēc tam kopīgi dotos uz YFU vācietes Rosmarijas dzimšanas dienas pārsteiguma ballīti, kuru organizēja viņas viesģimene. Jau nokļūšana svinību vietā bija piedzīvojums. Tā kā tas bija kaut kādā mums nezināmā Budapeštas rajonā, atkal nācās meklēt palīdzību pie vietējiem. Tramvajā, kad nebijām pārliecinātas, kur jākāpj ārā, noķērām vienu pensionāri, kas gandrīz apraudājās no laimes par mūsu ungāru valodas zināšanām un vēl pamāja, kad izkāpām. Ļoti mīlīgi bija. :D Pēc tam priecājāmies, ka nenācās maldīties, jo drīz vien ieraudzījām plakātu, kas vēstīja, ka Rosmarijas dzimšanas diena notiekot šeit. Hmm. Gājām iekšā, caur diezgan spocīgu koridori, līdz sapratām, ka esam baznīcā. WTF. Ā, nu pareizi, Rosi viesģimene taču ir līdz ārprātam reliģioza. Ļaušu tad nu jums pašiem spriest, cik hardcore vai ''ne-hardcore'' bija mūsu ballīte baznīcā, turklāt, nevar aizmirst, ka kontroli pār pasākumu uzņēmās viesģimene. Lai nu kā, jāatzīst, ka tas no viņas ģimenes puses bija ļoti mīļi un kopumā bija diezgan jauki - sākumā tikām sadalīti grupās (tā kā no YFU bijām tikai es, Nehir un vēl viena vāciete - Merle, tad pārējos cilvēkus, kuru vecums variējās no apmēram 13 līdz 45 gadiem, redzējām pirmo reizi), mums bija jādomā dažādi uzdevumi Rosi, kas palīdzētu pierādīt, ka viņa tagad ir īsta ungāriete utt., ēdām, dziedājām (reliģiskas dziesmas, jāpiebilst) un man, Nehirai un Merlei izveidojās diezgan labs kontakts ar 3 Rosi klasesbiedrenēm, kas arī bija ieradušās - gandrīz visu laiku nopļāpājām un viņas nebeidza sajūsmināties par mūsu ungāru valodas prasmēm, haha. Ap 20iem pametām turieni un es devos pie Nehir - paliku pie viņas pa nakti. Svētdiena tika pavadīta mājās, neko sevišķu nedarot. Pirmdiena, 11. marts - parasta skolas diena, pēc stundām aizbraucu līdzi klasesbiedrenei Kitti uz KÖKI, viņa gribēja nopirkt jaunu pierakstu kladi vācu valodai un es nodomāju, ka man pievienošanās nenāktu par sliktu, jo jau kādu mēnesi nebija nevienas normālas pildspalvas, tad nu iegādājos veselas 4. :D Vēl interesants pavērsiens bija bēgšana no Kitti mammas, kuru nejauši pa gabalu ieraudzījām, jo patiesībā Kitti tajā laikā vajadzēja būt kādā citā vietā, hah.
Otrdien, 12. martā, pirms ungāru valodas kursiem satikos ar Camilu - manu mīļo YFU meksikāņu saulīti. Ar Camilu kā jau parasti - 99% laika staigājam pa veikaliem, jo viņa ir no tām meitenēm, kas uz ballīti nevar uzvilkt vienas un tās pašas drēbes divreiz, tāpēc ik reizi jānopērk kaut kas jauns, tad nu biju viņas asistente jau 384746 reizi. :D Pirms tam Starbucks - arī neatņemama tikšanās sastāvdaļa, ja gadās pavadīt laiku ar šo Meksikas daiļavu.
Trešdien, 13. martā pēc skolas kaut ko pa ilgiem laikiem darīju kopā ar viesmāsu, patiesību sakot, uz to mūs pamudināja viesmāte un tikai tad aptvērām, cik ilgi neesam divatā bijušas ārpus mājas. Tad nu devāmies uz mazu, mīlīgu picēriju, kurā viņa pagājušajā nedēļā bija ar savu puisi. Jauki izklačojāmies par visu iespējamo, pārēdāmies, nosmējāmies par to, kā pavārs māsas komplimentu par to, ka tik garšīgu samlói galuska viņa nekad iepriekš nav ēdusi, uztvēra kā flirtu un kopš šīs piezīmes izteikšanas nebeidza uz viņu blenzt, un tad turpinājām kopīgo pēcpusdienu ar pastaigu gar Donavas krastu netradicionālākā vietā, diezgan tālu no centra.
Ceturtdiena bija īpaša diena Ungārijā. Patiesībā, tā īpašā diena bija piektdiena, 15. marts, taču tā kā tā ir brīvdiena un skolēni atzīmē to ceturtdienā, tad tā īpašā sajūta sākās jau todien. Visiem skolā vajadzēja ierasties melnbaltās drēbēs, ar Ungārijas karoga lentīti pie krūts, notika tikai 2 pirmās stundas (viena no tām bija angļu valoda un bija diezgan interesanti, skolotājs to bija sagatavojis kā 15. martam veltītu stundu, tāpēc būtībā tā bija kā vēstures stunda angliski) un pēc tam (šī daļa gan nav pārāk jautra) mums visiem KFG skolēniem bija jādodas pusotru stundu stāvēt ārā, lai skatītos svinīgo ceremoniju. Ja laiks būtu labs, nekādu problēmu, bet kas tev deva - lija lietus kopā ar sniegu, pūta vējš, šausmīgs aukstums, lietussargus nedrīkst ņemt līdzi, jo tie ''aizsedzot skatu'', taču daži to tik un tā nebija ievērojuši, tāpēc neko redzēt nevarēja tik un tā, dzirdēt ne tik. Diezgan briesmīgi. Taču notika brīnums, un 10.d klases citkārt tik ļoti nīstā audzinātāja izpelnījās mīlestību vienas dienas garumā, jo piedāvātais sneak out plāns - klusām visiem doties prom pēc direktora runas- momentā guva piekrišanu. Tā nu pusotras stundas vietā tur pavadījām tikai aptuveni 45 minūtes. :D Pēc šīs visai jaukās pieredzes ar lietu, vēju un aukstumu, devos līdzi Kitti uz bibliotēku, pirmoreiz šo iestādi apmeklēju Ungārijā. Bibliotēka kā bibliotēka. Tikai bija interesanti redzēt, ka tulkotās bērnu/pusaudžu grāmatas Ungārijā un Latvijā ir lielākoties vienas un tās pašas, bija forši salīdzināt, ko senāk lasījusi viņa un ko es, ļooooti daudz kas sakrita. :D Uz viņas vārda paņēmu vienu 12gadnieku grāmatu ungāriski, lai trenētu valodu un vienu grāmatu angliski, lai vienkārši kaut ko palasītu. Vakarā, lai gan skolā īsā diena, uz ungāru valodas nodarbībām nekādi atvieglojumi neattiecās, tāpēc 18os, kā katru otrdienu un ceturtdienu vajadzēja būt tur. Šoreiz bija cita skolotāja, tā kā meksikāņi, kā jau parasti kavēja, bijām ar viņu divatā un sākām pļāpāt, arī viņa nebeidza jūsmot par to, cik labi es nieka 7 mēnešu laikā jau runājot ungāriski, visu saprotot, akcenta praktiski neesot utt., nu, man jau patika un gribas sev pašai uzsist pa plecu, ka tās sarunas jau tiešām tik dabiski raisās. :D
Piektdiena, 15. marts. Diezgan liels haoss valstī, jo pa nakti sasnidzis sniegs un Ungārija tam nav bijusi gatava. Šosejas nobloķētas, sliktā laika dēļ svētku pasākumi atcelti, nekāda prieka. Visi sēžam mājās un neko nedarām, ar viestēvu noskatījāmies priekšpēdējo Bonda filmu. Īsumā par to, kāpēc tas 15. marts īpašs - tā ir revolūcijas atceres diena, parlamentārās Ungārijas dzimšanas diena.
Sestdiena, 16. marts. Lai nebūtu vēl viena diena garlaicīgi jānosēž mājās, nolēmu satikties ar Nehir un Pat (YFUiete no Taizemes). Neko tādu WOW nedarījām - aizbraucām uz WestEnd iepirkšanās centru, nopirkām kaudzi ar ēdienu par nieka 1000 ft, visas 3 pārēdāmies un runājām par Taizemes kultūru, bija interesanti.
Šodien - šodien pilnīgi nekas nenotika. Lielākais achievement - uzrakstīju beidzot blogu. Tagad jāmetas jaunā, piedzīvojumiem bagātā nedēļā. :) Šeit man ir tā, ka darba dienas patīk labāk par nedēļas nogalēm, jo tieši darba dienās notiek viss interesantais.
Neliels kopsavilkums par aizvadītajām 6 nedēļām - bija forši. It sevišķi marta pirmā puse - nu, tiešām jūt to pavasari, nu ir atšķirība! Tagad viss nostājies savās vietās, visās jomās lietas ir tuvu perfektumam. Varu sazināties ungāriski, man ir stabili draugi, ar viesģimeni attiecības ir burvīgas, no puiša, kas man patīk, saņemu nepieciešamo uzmanību. :D Šķiet, ka no šī punkta viss kļūs tikai labāk un labāk, nākamie 3 mēneši būs fantastisks laiks!. :)
Jauku jums nedēļu, ceru, ka Latviju arī pavasaris jau sasniedzis!
Madara
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru