Pirmdiena, 18.03.13.
Nekas tāds ļoti īpašs nenotika. Atgriešanās skolā pēc 3 dienu brīvdienām, pateicoties 15. marta brīvajai piektdienai. Skolas diena parastā, pēc tam (jau atkal teikšu - kā jau VIENMĒR pirmdienās, haha) tikāmies ar Nehir, bet nedaudz dīvaini šoreiz bija. Nehir jau ilgāku laiku grib, lai es kādu dienu pēc stundām aizbraucu uz viņas skolu, iepazīties ar viņas draugiem (mans turku sweetheart šeit ir YFU mūzikas programmā, kas nozīmē to, ka viņa mācās mūzikas vidusskolā un to laiku, ko mēs, pārējie YFUieši pavadām atsēžot skolas solā un gandrīz neko nesaprotot no skolotāju teiktā, viņa pavada trenējoties spēlēt savus mūzikas instrumentus. ) un tad nu es apņēmos, ka šo pirmdien mēs to varētu paveikt. Stulba gan es biju, jo kaut kā ''aizmirsās'', ka tā skola ir pilnīgi otrā Budapeštas galā un nokļūšana tur ar 2 tramvaju, metro un autobusa palīdzību aizņems ap 2 stundām. :D Kad izgāju no savas skolas, bija jau plkst. 14:45, esot metro attapos, ka ir 15:30 un zvanīju Nehir, prasot, vai nebūs tā kā nedaudz par vēlu, ja es viņas skolā ieradīšos tikai ap 17iem. :D Tad nu atkal šo plānu atlikām un, kā jau gandrīz vienmēr, izlēmām tikties WestEnd šopingcentrā, lai kaut ko kopīgi uzēstu, jo ap to laiku jau mirām badā. Taču tā tikšanās tāda-nekāda sanāca, abām galīgi nebija ne prieka, ne enerģijas, Nehir vēl iepriekšējā vakarā bija neliels konflikts ar viesmammu, tāpēc viņa domāja, ka nebūtu labi pārāk vēlu pārrasties mājās. Ā, vienīgā lieta, ko būtu vērts atzīmēt - pirmo reizi metām savu slinkumu pie malas un arī ar Nehir runājām tikai ungāriski, bija diezgan forši, haha. Ap 18iem šķīrāmies, lai dotos katra uz savu pusi.
Vakariņās viestēvs atkal bija nepārspējams, tā smējusies ilgi nebiju. Šoreiz sarkastisko prātojumu tēma bija viesmātes atkarība no šūšanas. (Un jā - jāpiekrīt vien viņam ir - tā tiešām ir slimība! :D Nezinu, vai esmu te rakstījusi, bet manas viesmātes galvenie hobiji ir šūšana, izšūšana, piešūšana, sašūšana, aizšūšana, nošūšana, iešūšana, uzšūšana, apšūšana utt... VISS, ko iespējams paveikt ar šujmašīnas palīdzību. Ja viņai nav darāms nekas cits, tad tur nav divu domu - viņa jāmeklē pagrabā pie šujmašīnas. Daudzas nedēļas nogales viņa pavada dažādos kursos, radošajās nometnēs, tirdziņos, izstādēs un tamlīdzīgos pasākumos). Arī mūsu mājās, viss, ko iespējams darināt ar pašas rokām, tapis tieši tādā veidā - šķiet, ka pie Nagy ģimenes it neviens savu mūžu nav redzējis veikalā pirktu kosmētikas maciņu vai, piemēram, galdautu. :D
Otrdiena, 19.03.13.
Savā ziņā īpaša diena - Ungārijā atlikušas vairs tikai 100 dienas! Ja 100 vēl liekas diezgan pieklājīgs skaitlis, tad 99 jau izklausās biedējoši maz. Skumji, ka šis unikālais un brīnišķīgais dzīves gads jau pavisam, pavisam drīz būs beidzies.. :/ Taču nav laika nodoties pesimistiskām domām, jo līdz mājās braukšanai vēl ir daudz skaistu plānu, izskatās, ka nākamie 3 mēneši būs vispiepildītākais un piedzīvojumiem bagātākais laiks. :)
Citādi - šķiet, ka skolā bija kaut kas smieklīgs, taču vairs nespēju atcerēties, kas, žēl. Ungāru valodas kursos uzzināju sensacionālus jaunumus - YFU meksikāņu cīņubiedrs Pablo nākamtrešdien dodas mājās. Bet nu tas nenāca kā pārlieku liels pārsteigums, detaļās neieslīgšu, taču saprotams, ka YFU Gabi jau apnicis ar viņu cīnīties. Lai gan ar Pablo nekļuvām par superlabiem draugiem, valodas kursos kopā esam aizvadījuši dažus neaizmirstami jautrus brīžus, tādēļ žēl ir tik un tā. Nākamotrdien tad nu būs tā diena, kad savu meksikāņu džindžeru redzēšu varbūt pēdējo reizi mūžā, trakums, cik ātri var pieķerties cilvēkiem! :(
Trešdiena, 20.03.13.
Kad vēl biju skolā, man atkal piezvanīja Nehir un jautāja vai man gadījumā nav vēlme spontānam mītingam. Tā kā laiks bija burvīgi silts un saulains (kā radīts, lai dotos uz mūsu mīļo Margit salu), piekritu. Tā nu aptuveni pusotru stundu uz soliņa tur nosēdējām, fonā fantastisks skats ar Parlamentu un Margit tiltu, saule spīd, putni čivina, 100% pavasara sajūta... Pilnīgi negaidīti ļoti dziļas sarunas panesās, Nehir man daudz ko izstāstīja par savu pagātni, es - par savu, un abām uznāca tāds runājamais, ka dusmojāmies par to, ka man jau jāiet prom, jo 18os ar viesvecākiem braucām uz deju/teātra uzvedumu. Teātrī pirms izrādes satikāmies ar kaut kādiem kārtējiem ģimenes draugiem, viņus redzēju pirmo reizi, tad nu atkal sekoja jūsmas par manu ungāru valodu, par to, ka akcenta gandrīz nemaz nav utt. Nu, man jau patika. :D (Vispār, šī nedēļa valodas ziņā bijusi ļoti, ļoti pozitīva. ) Tā kā viņiem līdzi bija arī 14 gadīgā meita, viesmāte atkal atsāka YFU reklamēšanu. Turklāt pati nobrīnījos, cik liels bija mans prieks, kad uzzināju, ka tā meitene, nākamgad uzsākot vidusskolu, mērķē uz Karinthy Frigyes Gimnázium. Esmu kļuvusi par tāāāādu šīs skolas patrioti! :O
Runājot par pašu deju/teātra uzvedumu - par laimi nebija pārāk daudz teksta, jo no tā, ko dzirdēju, sapratu diezgan maz, tā ungāru valoda bija apmēram tāda kā latviešu valoda, piemēram, E. Birznieka Upīša darbos, tā ka stādieties priekšā. Tēma bija ungāru kāzas. Tāds no emotions - nebija nekas neaizmirstams, taču nebija arī slikti, nevarētu gluži teikt, ka izniekoju pusotru stundu savas dzīves. Kad pārradāmies mājās, uzreiz iekritu gultā, nogurums bija iespaidīgs.
Ceturtdiena, 21.03.13.
Tā kā ceturtdien bija pēdējā angļu valodas stunda pirms pavasara brīvlaika, mans mīļais Mr. Szaszkó bija sagatavojis ko īpašu, pusi no stundas spēlējām muļķīgas, bet diezgan jautras spēles, kurās arī viņš ņēma aktīvu dalību, otrajā stundas daļā maniem nabaga klasesbiedriem tika dota atļauja pamācīties fizikas lielajam kontroldarbam, kas viņiem todien bija jāraksta. Runājot par Mr. Szaszkó - jau no pašas pirmās angļu valodas stundas varēju teikt - tik lieliska skolotāja man nekad mūžā nav bijis it nevienā priekšmetā. Viņš ir viens no tiem retajiem, kam izdodas stundas padarīt par tādu kā ballīti, taču tajā pašā laikā saglabāt respektu pret sevi un arī kaut ko mums iemācīt. Jāatzīst gan, ka viņi mācās no grāmatas, kuru es LV pabeidzu pirms 2 gadiem (bet tas tāpēc, ka ļoti, ļoti daudziem skolēniem Ungārijā pirmā svešvaloda ir vācu, angļu valodu liela daļa sāk mācīties vēlāk, maniem klasesbiedriem šis ir tikai 2. gads), taču garlaicīgi nav - forši redzēt, cik dažādos veidos iespējams iemācīt vienu un to pašu un teikšu godīgi - KFG tas tiek darīts daudz, daudz, DAUDZ interesantāk. Mums ir ļoti daudz pāru darbu, grupu darbu, dažādu projektu, sausa gramatikas likumu mācīšanās praktiski nenotiek. Turklāt esmu Mr. Szaszkó ļoti pateicīga, jo tieši viņš bija tas, kas man pirmajos mēnešos ārkārtīgi palīdzēja ieintegrēties klasē, liekot gatavot dažādas prezentācijas par Latviju, daudz ko par sevi un savu dzīvi stāstīt, jo tad, kad vēl nemācēju ungāru valodu un klasesbiedri kautrējās runāt angliski, tas būtībā bija vienīgais veids, kā man radīt kaut kādu priekšstatu par to, kas un kāda es esmu, jo pārējās stundās pie vārda netieku. Man izdevās iekarot klasesbiedru simpātijas, un sākām kaut ko darīt kopīgi arī pēc stundām, palēnām kļūstot par draugiem, nevar noliegt, ka tieši angļu valodas stundām bijusi liela nozīme šajā ''iedraudzēšanās procesā''. :) Nu ok, aizrunājos nedaudz, taču šķiet, ka nekas tāds traki sevišķs ceturtdienā nebija, kā jau vienmēr valodas kursi, aizbraucu uz Astoria (vieta, kur kursi notiek) nedaudz agrāk, lai pastaigātu pa to Budapeštas rajonu, līdz šim vēl nebija sanācis, nopriecājos, ka tagad tik ilgi vēl gaišs, pamācījos dažādus terminus ungāriski saistībā ar ēdiena gatavošanu, pasmējos ar Pablo un Martinu, atbraucu mājās, pavakariņoju ar viesvecākiem un gāju gulēt.
Piektdiena, 22.03.13.
Skolu piektdien izlaižam, jo priekšā aizraujoša un priekpilna diena - 12:00 ekskursija pa slaveno Ungāru Parlamentu kopā ar visiem citiem YFU skolēniem. Pabrokastoju ar viesmāti un 10:30 pametu māju (jāatzīst, ka nedaudz par vēlu. Ticiet vai nē, Budapešta Latvijā vienmēr tik punktuālo Madaru pārvērtusi par kavētāju. :D Lai gan šeit rit jau 8. mēnesis, vēl aizvien nevaru sev ieskaidrot, ka te nav Ogre un es nevaru aizskriet visur, kur vajag un būt laikā, pat ja atlikušas vairs tikai 10 minūtes līdz mītingam centrā. :D Attālumi ir lieli un sabiedriskais transports ''iet'' tieši tik ilgi, cik ''iet'', es tur neko nevaru mainīt. Tā nu ar nelielu nokavēšanos ierados Deák tér metro stacijā, kur bijām norunājušas satikties ar Nehir (Turcija), Agnes (Zviedrija) un Michelle (Vācija), lai kopīgi dotos uz vietu, kur jātiekas ar pārējiem un arī ar YFU staff. Tās 3 mani jau tur gaidīja, milzīgs atkalredzēšanās prieks ar tām 2, kas nav no Turcijas, jo tikties mums sanāk reti. :) Kad sasniedzām mītingspotu, gandrīz visi pārējie 23 lieliskie YFUieši jau bija tur. To satikšanās prieku nevar aprakstīt, ja neesi kaut ko tādu pats piedzīvojis. Vispār draudzība starp apmaiņas skolēniem ir kaut kas maģisks, šķiet, ka tik spēcīgu pieķeršanos man vēl nekad iepriekš nav sanācis izjust. Turklāt pēc tik īsa laika - es tos meksikāņus, vāciešus, japāņus un visus pārējos taču pazīstu tikai nieka 7 mēnešus, taču šķiet - visu dzīvi! Tas ir viens no lielākajiem ieguvumiem šī gada laikā - īsti draugi visā pasaulē.
Ar 16. autobusu (kas bija piedzīvojums pats par sevi, jo tas autobuss ir ļooooooti maziņš un mums tur knapi pietika vietas) uzbraucām vienā no pakalniem, šoreiz tajā, uz kura ir ēka, kurā strādā prezidents, tur mums pavērās fantastisks skats uz Budapeštu. Ahh, Budapešta... Tā pilsēta pa šo laiku ir ļoti, ļoti dziļi iespiedusies sirdī, tās ir otrās mājas... Un, ja pirms apmaiņas gada es teicu, ka nav mīļākas pilsētas par Rīgu, tagad Rīgai diemžēl nāksies dalīties ar Budapeštu, abas ir lieliskas pilsētas, taču katra ar savu šarmu un atmiņām.
Pēc tam devāmies uz Parlamentu. 7 mēnešus es šo celtni apbrīnoju no ārpuses, un tagad beidzot bija pienākusi tā diena, kad ļauts ielūkoties arī iekšpusē. Nu jā, tas skaistums nav bijis tikai izrunāts, diezgan iespaidīgi, viss vienā zeltā. Iespaidīgāk par Saeimu jau noteikti ir. :D Diezgan baisi bija brīdī, kad viena vāciete kronim, kurā ir iestrādāti īsti dimanti, piegāja mazliet par tuvu un visi sargi sinhroni novicināja zobenus. Viss viņiem tur perfekti atstrādāts, redzējām arī sargu maiņu. Lai nu kā, Parlamentā pabijām tikai kādas nieka 35 minūtes un līdz ar to ap 3 stundu ilgā YFU programma beidzās. Taču mums, protams, ar to vēl nebija gana, tāpēc visi sadalījamies grupiņās un turpinājām pavadīt laiku kopā. Tā nu es kopā ar Lydia, Michelle, Jessica, Joleen (Vācija), Rosa (Somija), Agnes (Zviedrija) un Nehir (Turcija) devos uz WestEnd (lai cik ļoti man tā vieta jau neriebtos, bet nu ko darīt, ja būtībā tā ir visizdevīgākā it visiem, tur pat blakus ir gan metro, gan autobusi, gan tramvajs, gan vilcieni - pilsētas centrs. ), lai kaut ko uzēstu, jo to darījušas nebijām kādas 4 stundas. Kamēr ēdām, ar Michelles kameru tapa 2 pusstundu gari video, tā ka viss nozīmīgākais ir iemūžināts. Tagad vēl nav īpaši interesanti skatīties, jo visu notikušo atceros, bet pēc gadiem 5, nostaļģijas nomocītai... :D
Ap 17iem es savu YFU meiteņu kompāniju pametu, jo mani gaidīja nākamā tikšanās - ar šeit jau iepriekš pieminēto Zsolti (skolasbiedrs un draugs no 12. klases, kas iepriekšējā gadā bija apmaiņas skolēns Itālijā ar AFS), nolēmām atjaunot ziemā drusku zudušo kontaktu un pa ilgiem laikiem atkal aizbraucām uz KÖKI terminālu iedzert kafiju. Tā kā pēdējo reizi kaut ko tādu darījām novembrī un ziemā bija tikai pāris īsu sarunu, viņš nebija lietas kursā par to, kā mana ungāru valoda progresējusi. Hahaaa, viņa reakcija man patika. :D Sākām runāt par visādām apmaiņas skolēnu (un ne tikai) lietām, un nepārspīlējot, ik pa kādām 10 minūtēm viņš slavēja, cik labi es jau runājot un teica, ka viņš nemaz neesot gaidījis tādus panākumus pēc 7 mēnešiem. :D Es te tagad negribu lielīties, bet nu tiešām - liels prieks, ka es tajā trako valodā jau spēju diezgan normāli sazināties. Nu jāāā, daudzus vārdus vēl nezinu, varbūt izteiksmes veids nav tas pareizākais vai gramatika perfekta, taču apkārtējie saprot, ko es cenšos pateikt un es saprotu viņus, pašlaik ar to ir vairāk kā pietiekami. :) Ap 20iem šķīrāmies, braucu mājās, pavakariņoju ar viesģimeni un gāju gulēt ar prieku par izdevušos dienu.
Sestdiena, 23.03.13.
Rīts iesākās ar nelielu drāmu - biju sarunājusi šorīt 10:00 vēlreiz satikties ar Agnesi un Michelle, jo viņas mājup devās tikai šodien, taču modinātājs mani pievīla - nozvanīja tikai 9:00, laikā, kad biju plānojusi māju pamest. Tā nu visu grābu un ķēru, cenšoties nelikt viņām pārāk ilgi gaidīt, rezultātā biju vecajā labajā tikšanās vietā WestEnd ap 10:45. Tā kā steigā neko nebiju ēdusi un metro sāku mirt badā, devāmies kaut ko apēst. Nu jā, varbūt nav tas aizraujošākais laika pavadīšanas veids, taču komplektā ar sarunām nebija ne vainas. :D Ap 12iem Agnese tikās ar Rosu, pie kuras abas ar Michelle bija palikušas pa nakti, lai aizbrauktu pie viņas savākt tur vēl palikušās mantas; atvadījāmies un tā nu es vēl kādu stundu biju tikai divatā ar Michelle. Mazliet pastaigājām pa veikaliem, jo viņai Miskolc pietrūkst normālu apģērbu veikalu, papļāpājām par visādām random lietām, un tad es viņu pavadīju uz vilcienu. Atbraucot mājās, tur mani sagaidīja tikai viestēvs, viesmāte atradās kārtējā šūšanas pasākumā, bet viesmāsa pie puiša. Papusdienojām, mazliet parunāju ar vecākiem skype un pēc tam ar viestēvu skatījāmies kaut kādu filmu par Bēthovenu. Neatceros, kā vakars beidzās, jo šo aprakstu rakstu jau nākamās nedēļas ceturtdienā, taču liekas, ka nekāda baigā action nebija, tāds mierīgs sestdienas vakars ģimenes lokā. :D
Svētdiena, 24.03.13.
Rīts mājās, šeit bija arī viesmāsas puisis Dāvids, visi draudzīgi pabrokastojām un pēc tam palīdzējām viestēvam gatavot pusdienas, paēdām un tad es braucu tikties ar vienu no saviem YFU meksikāņiem, kurš bija izteicis tādu vēlmi, jo devās mājās uz Szeged tikai šopēcpusdien. Tā kā Martin (viens cits meksikānis, pie kura viņš Budapeštā šīs dienas palika) tika aizvests kaut kādās aktivitātēs kopā ar ģimeni, nabaga Alecam vajadzēja kādu, ar ko pavadīt laiku līdz vilcienam. :D Kādas 2 stundas pārsaluši no nelielas pastaigas pa Oktogon nosēdējām Starbucks, papildināju savu knowledge par dažādajiem spāņu valodas akcentiem Meksikā ar Aleca komentāriem komplektā par to, cik dievīgi vai tieši pretēji - briesmīgi, viens vai otrs izklausoties. :D Traki mīlīgi, cik sašutuma pilni tie meksikāņi vienmēr ir, kad stāsta par to, cik šausmīgi daudz īstie spāņi lamājoties, viņi nespējot panest Spānijas spāņu valodu, Latīņamerikas esot labāka, turklāt argentīniešu akcents esot visseksīgākais, haha.
Pēc tam, protams, atkal sēdējām (uzminiet kur! :D), protams, ka WestEnd, jo Nyugati stacija, no kuras Alecam 18:45 bija vilciens ir tur pat blakus, un tad notika visdīvainākā lieta ever - tur pēkšņi parādījās Kim ar savu viesģimeni!!! (Jūtu, ka nepieciešams neliels paskaidrojums - Kim ir viena bijusī YFU apmaiņas skolniece no Vācijas, kas šo gadu iesāka kopā ar mums Ungārijā, taču jau septembrī aizbrauca atpakaļ uz Vāciju, jo cieta no nepanesamām ilgām pēc mājām). Atcerējos, ka YFUiešu facebook lapā viņa bija ierakstījusi, ka šajā nedēļā ciemosies pie viesģimenes Budapeštā, taču īsti nepievērsu uzmanību, jo īpašs kontakts ar viņu man neizveidojās. Bet nu redz kā, bija tomēr mums lemts vēlreiz tikties! Kādas 20 minūtes norunājām, viņa pastāstīja, ko tagad dara Vācijā, mēs pastāstījām, ko 7 mēnešu laikā esam sastrādājuši Ungārijā un tad jau bija jāsteidzas uz Aleca vilcienu. Iesēdināju to meksikāņu mačo vilcienā un braucu mājās, kur mani viesģimene sagaidīja ar vakariņām. Parunājām, paskatījāmies televizoru un gājām gulēt. Kārtējās nedēļas beigas, taču nākamā gaida ar jauniem piedzīvojumiem - brīvlaiks! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru