Atkal pagājis (pareizāk sakot - milzīgā ātrumā paskrējis) viens 4 nedēļu cikls, kurā šeit neesmu informējusi par savām aktivitātēm, tāpēc atkal pienācis laiks uzdrukāt garu ierakstu. Par katru dienu atsevišķi sīki un smalki nerakstīšu, taču ar plānotāja palīdzību centīšos atsaukt atmiņā galvenos notikumus.
Tātad. Ar ko lai sāk...? No 25. marta līdz 2. aprīlim arī man šeit bija pavasara brīvlaiks, kurš gan vairāk atgādināja ziemas brīvlaiku laikapstākļu dēļ. Visu nedēļu sniegs mijās ar lietu un aukstumu.. Nezinu, kur pazuda tas pavasaris, kas marta pirmajās dienās tik pārliecinoši iesākās.. Bet nu anyway - brīvlaiks bija traki sen. 25. martā ar klasesbiedrenēm Lucu, Dominiku, Timeu, Tinu un Lauru bijām vienā ļoti interesantā foto izstādē par tēmu ''sieviešu likteņi dažādās pasaules valstīs'', protams, kā jau varētu sagaidīt, uzsvars tika likts uz valstīm, kurās daudz problēmu - Kazahstānu, dažādām Āfrikas zemēm, Krieviju, Ekvadoru utt. un bildēs iemūžinātas dzīves tumšās puses - narkotiku atkarība, vientuļās mātes, dažādas slimības, alkoholisms, nabadzība, nepilngadīgas meitenes izprecināšana daudz vecākam vīram utt. Pēc tam gribējām pastaigāt pa centru, bet sāka snigt slapjš un riebīgs sniegs, tāpēc šo domu atmetām un vienkārši aizgājām pasēdēt McDonaldā. :D
Otrdienā biju diezgan dusmīga uz Pablo ( YFU meksikāni, kuru jau pieminēju iepriekšējā ierakstā - viņu dažādu iemeslu dēļ sūta mājās), jo ne viņš, ne Martins, ne Veronika neieradās uz ungāru valodas kursiem, lai gan bija solījis pretējo (protams, ka aizgāja kaut kur ballēt, jo Pablo tā bija pēdējā pēcpusdiena/vakars Budapeštā) un tā man nesanāca no viņa atvadīties. Taču trešdien, kad tikos ar Nehir un staigājām pa Oktogonu, notika kaut kas brīnumains - pēkšņi mums pretī nāca neviens cits kā draugs Pablo. Nedaudz random. :D Tur pat ielas vidū drusku parunājām un tad nu arī kārtīgi atvadījāmies, vismaz paliku ar tādu pabeigtības sajūtu.
Piektdien pie mums vakariņās bija viesmātes brālis ar sievu, vēl vienas atvadas - viņi pārvācās dzīvot uz Maltu.
Pēc tam sekoja Lieldienas, kurās dabūju pabaudīt vietējās tradīcijas. Arī Ungārijā tiek krāsotas olas un arī šeit eksistē Lieldienu zaķa kults, taču, piemēram, šūpošanās tiek aizstāta ar ko citu, sauktu par ''lacsolkodás''. Tā ir sena ungāru ieraža, kurā puiši/vīrieši meitenes un sievietes appūš ar smaržām (modernā versija, agrāk tas esot noticis brutālāk - tev vienkārši uzlēja virsū spaini ūdens :D ), pirms tam jāskaita pašsacerēts pantiņš (savā ziņā kaut kas līdzīgs mūsu Jāņu apdziedāšanas dziesmām). Filozofija, kas slēpjas aiz šīs procedūras - meitenes un sievietes esot tik svaigas un skaistas kā pavasara pirmās vijolītes, tāpēc viņas ''jāaplaista'', lai skaisti ''ziedētu'' visu gadu, līdz pat nākamajām Lieldienām.
Sestdien un svētdien kopā ar viesvecākiem biju divos ungāru tautas deju pasākumos. Pirmais notika vienā no Budapeštas stadioniem, tur visas dienas garumā bija gan dziesmas, gan dejas, gan amatnieku tirdziņš. Pavadījām tur apmēram 6 stundas, skatoties un klausoties dažādu kolektīvu uzstāšanās, bet braucām mājās uzreiz pēc tam, kad sāka dejot rumāņu dejas, viestēvs par to traki sadusmojās (cik saprotu, viņiem tas ir apmēram tā, kā mums, ja pēkšņi, piemēram, Dziesmu svētkos uzstātos kāds krievu tautas deju kolektīvs :D). Savukārt, svētdien bijām nelielā teātrītī, kur skatījāmies ungāru ''tautas deju un dziesmu X-faktora'' uzvarētāju sagatavoto uzvedumu (protams, tas nebija nekāds X-faktors, kurā viņi uzvarēja, taču šova ideja ir līdzīga, tikai modernās mūzikas un deju vietā jāizpilda tradicionālā). Par ungāru tautas dziesmām un dejām vispārīgi - tas ir pilnīgi kas cits, ja salīdzina ar latviešu, teiktu, ka nav it nekā līdzīga. Tomēr plus punkti latviešiem - pa šo laiku esmu pabijusi diezgan daudzos ar ungāru folkloru saistītos pasākumos un varu teikt, ka mums tas viss ir daudzveidīgāks, raibāks, interesantāks.. Ungāriem šajā ziņā valda liela vienveidība - ja esi dzirdējis vienu dziesmu, esi dzirdējis visas, ja redzējis vienu deju - redzējis visas. Tie paši soļi, tās pašas melodijas, nekādu pārsteigumu, kontrastu..
Radās sajūta, ka 1. aprīlis ungāriem ir vienaldzīgs - pat nekādu izjokošanas mēģinājumu, ne vārda par joku dienu.
Brīvlaika nedēļa beidzās, tai sekoja kārtējā darba nedēļa. Nekas ārkārtīgi sevišķs nenotika, ja neskaita pāris lietu, kā, piemēram to, ka man YFU solīja interviju ar LR1 par manu apmaiņas gadu; tā nu es sēdēju pie telefona ar trīcošu sirdi un nepārliecinātību par spēju veidot loģiskus teikumus latviski, taču neko tā arī nesagaidīju.
Beidzās otrais valodas kursu līmenis, uzrakstīju A2 testu un ieguvu 92 punktus no 100.
Piektdien pēc skolas ar klasesbiedrenēm Lauru, Dominiku, Katu, Cathy, Anitu, Eszti un Evu aizgājām pasēdēt uz tējas namiņu. Tā vieta bija vienkārši fantastiska, kaut ko tādu vēl iepriekš nebiju redzējusi! Ļoti interesants interjers, miiiiilzīīīīīgs tēju klāsts un omulības līmenis 10 no 10. Izpļāpājāmies, izsmējāmies, nokaitinājām oficiantu... Bija jautri. :D
Svētdienā notika vēl kāda interesanta aktivitāte, taču šoreiz kopā ar apmaiņas studentēm - Pat no Taizemes un Joleen un Danu no Vācijas. Devāmies uz Komunistu parku (!!) (jā, varbūt jautāsiet, ko Ungārijā dara tāds komunistu parks un ko gan apmaiņas studentes tur varētu meklēt), kas atrodas pilnīgā Budapeštas nomalē, tur ir tik tukšs, ka kļūst pat nedaudz baisi.. Tā bija taizemietes ideja - kā jūs jau varētu nojaust, komunisms nav gluži karstākā apspriestā tēma vēstures stundās Taizemē, tāpēc viņa vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par to, par ko dzirdēts tikai tā, pa ausu galam. Katrā ziņā, nenožēloju, ka aizbraucām, interesanta atmosfēra tur, mazliet tāds kā ceļojums laikā - komunistu līderu statujas, dažādas relikvijas no Padomju laikiem.. Ja man un vācietēm tas nebija kaut kas pilnīgi nepazīstams, tad taizemiete gan patiešām sev atklāja ko jaunu.
Pēc tam iesākās vēl viena nedēļa, kurā uz skolu gāju tikai 3 dienas. Kāpēc? Jo no ceturtdienas līdz svētdienai (11.04. - 14.04) beidzot norisinājās viens no apmaiņas gada gaidītākajiem YFU pasākumiem - ekskursija uz Čehijas galvaspilsētu Prāgu kopā ar visiem citiem apmaiņas studentiem. Tas bija kaut kas burvīgs, the time of my life. Pirmkārt, nav nozīmes, kurp dodies - ja kompānija ir citi exchaingeri, jautrība un lieliski piedzīvojumi garantēti. Otrkārt - ja gids 80% no sava darba laika ir piedzēries un angliski runā ar brutālu akcentu - vēl viens iemesls jautrībai. :D Un treškārt - kuram gan nepatīk savu apmeklēto galvaspilsētu listītei pievienot vēl kādu! :) Īsumā par to, ko mēs tur darījām: pirmā diena tika aizvadīta esot ceļā un darot pilnīgi stulbas lietas autobusā + pavadot 3 stundas Slovākijā un aplūkojot 3 baznīcas, no kurām vienā visas sienas noklātas ar īstiem galvaskausiem, brrr... Vakarā gājām uz vietējo restorānu ēst to slaveno čehu ēdienu, kas sastāv no liellopu gaļas, mērces un kaut kā līdzīga maizei, pēc tam atgriezāmies viesnīcā un pļāpājām istabiņās līdz apmēram vieniem naktī. Tajā pašā vakarā vāciete Dana nokļuva slimnīcā, kas būtiski ietekmēja nākamās dienas notikumus - Ungārijas YFU brīvprātīgās Nevien un Kata, kas brauca līdzi mūs uzmanīt, nevarēja ar mums kopā pavadīt daudz laika, jo vairākas reizes dienā brauca uz slimnīcu Danu apraudzīt un noformēt visus nepieciešamos dokumentus. Tā nu gandrīz visu otro dienu bijām nodoti gida rokās. Gids... Hmm, diezgan interesanta personība. :D Pēc apmēram 4 stundu pastaigas pa pilsētu, mēs tikām aizvesti uz bāru, kur, ja bija vēlēšanās, varēja nogaršot čehu alu (tas vēl bija ar brīvprātīgajām saskaņots). Taču nemelošu, sakot, ka diezgan liels bija mūsu pārsteigums, kad izejot no pirmā bāra, gids, pēc aptuveni pusstundas gājiena, tā vietā, lai vestu mūs uz nākamo apskates objektu, teica, ka aiziesim uz bāru, kuru apmeklē vietējie. Un es to bāru nemaz nesauktu par ''bāru'' - tā bija vienkārši prasta dzertuve. Viss skaidrs - gids mūs uz šejieni atvedis, jo pats vēlas turpināt čehu alus baudīšanu. Pēc tam mums tika dotas 3 stundas brīvā laika, kuras kopā ar Nehir izmantojām, lai iepirktu šādus tādus suvenīrus un aizietu uz Prāgas Hard Rock Cafe.. Tas bija awesome! Fantastiski viesmīļi, garšīgs ēdiens lielos daudzumos (vismaz cena daudzumam atbilstoša), superīga atmosfēra un kā punkts uz i - visas 3 nopirkām vienādas rokassprādzītes - uz melnas aukliņas uzvērta no zeltainas stieples izlocīta ģitāra. Tas bija tāds 3 in 1 darījums - pirmkārt, mums visām trim tagad ir oficiālas draudzības aprocītes un forša sajūta apzinoties, ka tad, kad šis gads būs cauri, kaut kur Vācijā un Turcijā ir meitenes, kam ap roku šāda pati rokassprādze un uz to paskatoties vienmēr viena par otru atcerēsimies. :) Otrkārt - tās rokassprādzītes ir tik lieliskas savā vienkāršībā, piestāv pie visa, tāpēc var nēsāt katru dienu; jau esmu saņēmusi vairākus komplimentus. Treškārt - cena bija smieklīgi zema (apmēram 1 lats), turklāt, mūsu samaksātā nauda (vismaz tam tā pēc idejas vajadzētu būt) tiek ziedota jaunu skolu izveidei Indijā, tā ka jā, sapriecājāmies. :) Kad brīvais laiks tuvojās beigām, devāmies atpakaļ uz galveno laukumu, kur bija jātiekas ar gidu un pārējiem. Protams, ka gids par pusstundu nokavējās. :D Jau pa gabalu smirdot pēc alkohola (tātad, skaidrs, ka savu brīvo laiku izmantojis apmeklējot vēl 3. bāru), viņš ierosina izmantot sabiedrisko transportu bez biļetēm, jo mums vairs neesot pietiekami daudz laika, lai ar kājām tiktu līdz hotelim - 18:00 izbrauc mūsu kuģītis, uz kura esam plānojuši ēst vakariņas un papriecāties par skaistiem Prāgas skatiem, pirms tam mums bija apsolīta brīva pusstunda viesnīcā, lai mazliet atpūstos, tādēļ steidzāmies pamatoti. Laimīgā kārtā nekāda kontrole mūsu ceļā netrāpījās, nelegāli, bet veiksmīgi nokļuvām viesnīcā, no turienes pēc pusstundas startējām uz kuģīti, uz kuru paspējam par mata tiesu. Tas bija awesome!! :O Prāga tumsā izskatījās burvīgi, ēdiens bija garšīgs un atmosfēra arī forša, ar YFUiešiem atcerējāmies visādus inside jokes no iepriekšējām nometnēm. Turklāt visu vēl jautrāku padarīja gids, kurš līdz tam laikam jau bija manāmi iereibis, uz kuģa turpināja dzert un visu laiku stāvēja pie mūsu galdiņa, stāstot ļoti random lietas pa pusei ungāriski, pa pusei angliski.. :D Vakara turpinājumam tika piedāvātas 2 opcijas - pirmā: iet kopā ar brīvprātīgajām uz bāru, bet būt atpakaļ hotelī jau 22os; 2. Taisnā ceļā doties atpakaļ uz hoteli. Es, Michelle, Nehir un pāris japānietes un taizemietes izvēlējāmies otro opciju, jo jau pašā sākumā zinājām, ka taisnā ceļā uz hoteli nedosimies. :D Ne mirkli nenožēlojām, ka neaizgājām uz kārtējo bāru, jo staigājām pa pilsētu un centāmies sameklēt kādu veikalu, kurā Miho varētu nopirkt zobu birsti - kā izrādās, kaut ko tādu Prāgā atrast ir daudz grūtāk kā varētu likties. Droši vien tagad tas izklausās dīvaini, taču teikšu - bija neaizmirstami! Es nevaru to izskaidrot un tas, kas nav bijis apmaiņas skolēns, laikam arī nevarētu saprast, taču jā - pat meklēt kādu veikalu, kurā iegādāties tik garlaicīgu priekšmetu kā zobu birste kopā ar jauniešiem no 4 dažādām valstīm, pa ceļam uzņemot muļkīgus video un bildes, maldoties un runājoties ar vietējiem, var saukt par neaizmirstamu piedzīvojumu! :) Tad, kad mūsu meklējumi beidzot bija vainagojušies ar panākumiem, atgriezāmies viesnīcā un atkal pļāpājām istabiņās līdz vēlai naktij.
Trešā diena iesākās tāpat kā pirmā - ar garu pastaigu pa Prāgu. Uzrāpāmies pāris pakalnos, no kuriem pavērās skaists skats uz pilsētu utt., taču dienas galvenais notikums bija tikšanās ar Čehijas YFU apmaiņas skolēniem un pāris brīvprātīgajiem. Čehu YFU ir ļoti neliels, šogad tur ir tikai 8 apmaiņas skolēni, mūs ar savu sabiedrību pagodināja tikai 4 - Oktāvio no Meksikas, Mind no Taizemes, Theresa no Nīderlandes, ''meitene, kuras vārdu es neatceros'' no Vācijas + 2 brīvprātīgie un viena viesmāsa. Tad mums vajadzēja sadalīties 4 grupās, katrā grupā bija viens cilvēks no Čehu YFU, tika izdalītas pilsētas kartes un dots uzdevums apmeklēt katru no kartē atzīmētajiem aptuveni 15 objektiem, kā arī izpildīt dotos uzdevumus un atbildēt uz jautājumiem. Biju grupā kopā ar Michelle, Nehir, Pat, Chamb un Mind (pēdējās 3 ir no Taizemes). Teikšu godīgi - tas pasākums bija mokošs! :D Brīvprātīgie bija drusciņ pārcentušies, uzdevuma izpildei tika dotas 4 stundas un patiesībā tieši tik daudz arī vajadzēja, kas nozīmēja, ka 4 stundas bez mirkļa atpūtai staigājām pa pilsētu. Lieki pieminēt, ka pēc tam visi bijām nelietojami... Taču tad sekoja vakariņas, kurās no čehu YFU mums pievienojās tikai Oktāvio, ar viņu tad arī sanāca tā vairāk parunāt un jāatzīst, ka viņš ir pavisam savādāks, ja salīdzina ar mūsu YFU meksikāņiem, daudz prātīgāks un nosvērtāks, haha. Pēc tam tika dots brīvais laiks līdz pat 0.00 (wow, negaidīta laipnība no brīvprātīgo puses), jo tas bija mūsu pēdējais vakars Prāgā. Laikapstākļi gan nelutināja, klasiskajai grupai (man, Nehir, Michellei un pāris aziātēm) bija doma pasēdēt galvenajā laukumā un vienkārši pavērot cilvēkus + nopirkt kaut kādas dāvaniņas viesģimenēm, taču pirmo plāna daļu nācās atmest, jo lija lietus. Tā nu vilkāmies meklēt veikalus, kur varētu dabūt kaut ko sakarīgu, taču neatradām, atgriezāmies pie vecajām vērtībām - iepriekšējās dienas 24/7 pārtikas veikaliņu ar pārdevēju indieti. :D Bet nu nezinu, tas pēdējais vakars sanāca tāds-nekāds, visi bijām pārguruši, izbesījušies, gandrīz sastrīdējos ar Michelle un Nehir arī nebija sevišķi labā garastāvoklī, tāpēc vienkārši uzaicinājām Mind mums līdzi un aizgājām sēdēt hoteļa istabiņās, taču vakars beidzās nepieklājīgi agri - jau ap 12iem gājām gulēt. Pēdējā, ceturtajā dienā, nenotika nekas īpašs vai aizraujošs - atpakaļceļā vēl apstājāmies kādā nelielā Čehijas ciematiņā, taču pēc tam tikai braucām un braucām, ap 19iem bijām Budapeštā. Kopumā - Prāga man patika, taču kompānija man patika vēl labāk. Budapešta tomēr ir vairāk ''mana pilsēta'', jo Budapeštā ir apvienots tas, kas, manuprāt, kārtīgai galvaspilsētai vajadzīgs - gan tā ''lielpilsētas sajūta'', gan sena arhitektūra un iespēja atklāt arvien jaunas, mazas, mīlīgas ieliņas. Prāga likās pārāk, kā mans tētis vienmēr saka par šāda veida pilsētām - ''piparkūku pilsētiņa'', mazliet par ''tūristisku''.
20. aprīlī bija Ungārijas YFU 20 gadu jubilejas balle. Tas bija kaut kas fantastisks - svinības notika restorānā kāda Budapeštas pakalna virsotnē, izejot ārā, pavērās lielisks skats pāri visai izgaismotajai pilsētai. Pati balle arī diezgan vērienīga - viesu skaits tuvu pie trīs simtiem, tur bija gan bijušie apmaiņas skolēni, gan tie, kas vēl kaut kur tikai brauks, gan viesģimenes, gan citu valstu YFU pārstāvji, kā arī pat daži jaunieši, kas Ungārijā apmaiņas gadā bijuši pirms kāda laiciņa. Ar Nehir un viesmāsu ballē palikām līdz pašām beigām, nodejojām līdz 3.00. :D Pēc tam sekoja diezgan interesants ceļš uz Budapeštas centru ar YFU autobusu (jo sabiedriskais transports uz to kalnu nekursē), kura laikā diezgan pamatīgi iereibuši YFU brīvprātīgie dalījās savas dzīves atklāsmēs pa pusei ungāriski, pa pusei angliski. :D Sen tā nebiju smējusies.
Pēdējās 2 nedēļās nekādu lielu notikumu nav bijis, taču viena būtiska izmaiņa - sācies pavasaris (un tagad pat teiktu, ka vasara, viss zaļš un ziedošs, nav ne dienas, kad temperatūra būtu zemāka par 20 grādiem) un līdz ar to arī cilvēki mainījušies. Mani klasesbiedri pamodušies no ziemas miega, un tagad katru katru nedēļu pēc skolas darām kaut ko kopā. Katru starpbrīdi sauļojamies skolas pagalmā, mēģinām pierunāt skolotājus stundas vadīt ārā un skaitām dienas līdz mācību gada beigām ( es nē). Tik ļoti negribas pamest to Karinthy Frigyes ģimnāziju! Ļoti gribētu šo skolu paņemt līdzi uz Latviju..
Šo piektdien būs Ballagás - pasākums 12. un 13. klašu skolēniem, kas ir kā pēdējais zvans un izlaidums vienā personā. Dīvaini, taču pēc eksāmeniem viņiem nav nekādu svinību, jau pirms tiem visi ir pieņēmuši, ka skolu tu noteikti esi absolvējis (lai gan vēl nav zināms, vai eksāmenus vispār noliksi :D ). Patiesībā, tas būs diezgan skumji - pēc Ballagás 12os un 13os vairs neredzēsim, viņi nedēļas laikā uzrakstīs eksāmenus un prom būs... Lai gan es no 13. klasēm nevienu tā īsti nepazīstu, skumji būs tik un tā, jo tomēr pierasts viņus diendienā redzēt staigājam pa KFG gaiteņiem...
Citādi - vienkārši baudu dzīvi, cenšos neizniekot ne minūti, jo laika tiešām vairs nav daudz - palikuši vēl precīzi 2 mēneši apmaiņas studenta kārtā, kas ir ļoti skumji un neaptverami - nu kā, kā tas laiks tik ātri paskrēja?!?! Jau tagad gribētu to visu izdzīvot vēlreiz, šis noteikti bijis manas dzīves spilgtākais un visinteresantākais gads. Tieši pēdējā mēneša laikā ar pāris klasesbiedriem esmu tā pamatīgi satuvinājusies, daudz laika pavadām kopā arī pēc stundām, viņi teic, ka rīkošot man atvadu ballīti un ka negrib, lai braucu prom..
Šodien 1. maijs. Maijs un jūnijs jau ir plāniem pilni mēneši - Ballagás, klases ekskursija, pēc tam vecāki un Lina Budapeštā, tālāks ceļojums Ungārijā ar viesģimeni, pa vidu tam visam pāris nozīmīgas dzimšanas dienas, vēl 2 YFU pasākumi - gulašzupas gatavošanas ballīte (jā, jā izklausās dīvaini, bet arī viņi saprot, ka kauns būtu mūs laist prom, neiemācot gatavot pašu svarīgāko ēdienu šajā valstī :D ) un 3 dienu nometne pirms prombraukšanas, mācību gada beigas 14. jūnijā un kaut kad vēl jārīko atvadu ballīte.. Tad no 28. jūnija līdz 2. jūlijam YES nometne Berlīnē, un tad 2. jūlijā atgriešanās LV pie it kā vecās dzīves (kas patiesībā tagad atkal jāsāk no nulles). Aplis būs noslēdzies.
Tātad. Ar ko lai sāk...? No 25. marta līdz 2. aprīlim arī man šeit bija pavasara brīvlaiks, kurš gan vairāk atgādināja ziemas brīvlaiku laikapstākļu dēļ. Visu nedēļu sniegs mijās ar lietu un aukstumu.. Nezinu, kur pazuda tas pavasaris, kas marta pirmajās dienās tik pārliecinoši iesākās.. Bet nu anyway - brīvlaiks bija traki sen. 25. martā ar klasesbiedrenēm Lucu, Dominiku, Timeu, Tinu un Lauru bijām vienā ļoti interesantā foto izstādē par tēmu ''sieviešu likteņi dažādās pasaules valstīs'', protams, kā jau varētu sagaidīt, uzsvars tika likts uz valstīm, kurās daudz problēmu - Kazahstānu, dažādām Āfrikas zemēm, Krieviju, Ekvadoru utt. un bildēs iemūžinātas dzīves tumšās puses - narkotiku atkarība, vientuļās mātes, dažādas slimības, alkoholisms, nabadzība, nepilngadīgas meitenes izprecināšana daudz vecākam vīram utt. Pēc tam gribējām pastaigāt pa centru, bet sāka snigt slapjš un riebīgs sniegs, tāpēc šo domu atmetām un vienkārši aizgājām pasēdēt McDonaldā. :D
Otrdienā biju diezgan dusmīga uz Pablo ( YFU meksikāni, kuru jau pieminēju iepriekšējā ierakstā - viņu dažādu iemeslu dēļ sūta mājās), jo ne viņš, ne Martins, ne Veronika neieradās uz ungāru valodas kursiem, lai gan bija solījis pretējo (protams, ka aizgāja kaut kur ballēt, jo Pablo tā bija pēdējā pēcpusdiena/vakars Budapeštā) un tā man nesanāca no viņa atvadīties. Taču trešdien, kad tikos ar Nehir un staigājām pa Oktogonu, notika kaut kas brīnumains - pēkšņi mums pretī nāca neviens cits kā draugs Pablo. Nedaudz random. :D Tur pat ielas vidū drusku parunājām un tad nu arī kārtīgi atvadījāmies, vismaz paliku ar tādu pabeigtības sajūtu.
Piektdien pie mums vakariņās bija viesmātes brālis ar sievu, vēl vienas atvadas - viņi pārvācās dzīvot uz Maltu.
Pēc tam sekoja Lieldienas, kurās dabūju pabaudīt vietējās tradīcijas. Arī Ungārijā tiek krāsotas olas un arī šeit eksistē Lieldienu zaķa kults, taču, piemēram, šūpošanās tiek aizstāta ar ko citu, sauktu par ''lacsolkodás''. Tā ir sena ungāru ieraža, kurā puiši/vīrieši meitenes un sievietes appūš ar smaržām (modernā versija, agrāk tas esot noticis brutālāk - tev vienkārši uzlēja virsū spaini ūdens :D ), pirms tam jāskaita pašsacerēts pantiņš (savā ziņā kaut kas līdzīgs mūsu Jāņu apdziedāšanas dziesmām). Filozofija, kas slēpjas aiz šīs procedūras - meitenes un sievietes esot tik svaigas un skaistas kā pavasara pirmās vijolītes, tāpēc viņas ''jāaplaista'', lai skaisti ''ziedētu'' visu gadu, līdz pat nākamajām Lieldienām.
Sestdien un svētdien kopā ar viesvecākiem biju divos ungāru tautas deju pasākumos. Pirmais notika vienā no Budapeštas stadioniem, tur visas dienas garumā bija gan dziesmas, gan dejas, gan amatnieku tirdziņš. Pavadījām tur apmēram 6 stundas, skatoties un klausoties dažādu kolektīvu uzstāšanās, bet braucām mājās uzreiz pēc tam, kad sāka dejot rumāņu dejas, viestēvs par to traki sadusmojās (cik saprotu, viņiem tas ir apmēram tā, kā mums, ja pēkšņi, piemēram, Dziesmu svētkos uzstātos kāds krievu tautas deju kolektīvs :D). Savukārt, svētdien bijām nelielā teātrītī, kur skatījāmies ungāru ''tautas deju un dziesmu X-faktora'' uzvarētāju sagatavoto uzvedumu (protams, tas nebija nekāds X-faktors, kurā viņi uzvarēja, taču šova ideja ir līdzīga, tikai modernās mūzikas un deju vietā jāizpilda tradicionālā). Par ungāru tautas dziesmām un dejām vispārīgi - tas ir pilnīgi kas cits, ja salīdzina ar latviešu, teiktu, ka nav it nekā līdzīga. Tomēr plus punkti latviešiem - pa šo laiku esmu pabijusi diezgan daudzos ar ungāru folkloru saistītos pasākumos un varu teikt, ka mums tas viss ir daudzveidīgāks, raibāks, interesantāks.. Ungāriem šajā ziņā valda liela vienveidība - ja esi dzirdējis vienu dziesmu, esi dzirdējis visas, ja redzējis vienu deju - redzējis visas. Tie paši soļi, tās pašas melodijas, nekādu pārsteigumu, kontrastu..
Radās sajūta, ka 1. aprīlis ungāriem ir vienaldzīgs - pat nekādu izjokošanas mēģinājumu, ne vārda par joku dienu.
Brīvlaika nedēļa beidzās, tai sekoja kārtējā darba nedēļa. Nekas ārkārtīgi sevišķs nenotika, ja neskaita pāris lietu, kā, piemēram to, ka man YFU solīja interviju ar LR1 par manu apmaiņas gadu; tā nu es sēdēju pie telefona ar trīcošu sirdi un nepārliecinātību par spēju veidot loģiskus teikumus latviski, taču neko tā arī nesagaidīju.
Beidzās otrais valodas kursu līmenis, uzrakstīju A2 testu un ieguvu 92 punktus no 100.
Piektdien pēc skolas ar klasesbiedrenēm Lauru, Dominiku, Katu, Cathy, Anitu, Eszti un Evu aizgājām pasēdēt uz tējas namiņu. Tā vieta bija vienkārši fantastiska, kaut ko tādu vēl iepriekš nebiju redzējusi! Ļoti interesants interjers, miiiiilzīīīīīgs tēju klāsts un omulības līmenis 10 no 10. Izpļāpājāmies, izsmējāmies, nokaitinājām oficiantu... Bija jautri. :D
Svētdienā notika vēl kāda interesanta aktivitāte, taču šoreiz kopā ar apmaiņas studentēm - Pat no Taizemes un Joleen un Danu no Vācijas. Devāmies uz Komunistu parku (!!) (jā, varbūt jautāsiet, ko Ungārijā dara tāds komunistu parks un ko gan apmaiņas studentes tur varētu meklēt), kas atrodas pilnīgā Budapeštas nomalē, tur ir tik tukšs, ka kļūst pat nedaudz baisi.. Tā bija taizemietes ideja - kā jūs jau varētu nojaust, komunisms nav gluži karstākā apspriestā tēma vēstures stundās Taizemē, tāpēc viņa vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par to, par ko dzirdēts tikai tā, pa ausu galam. Katrā ziņā, nenožēloju, ka aizbraucām, interesanta atmosfēra tur, mazliet tāds kā ceļojums laikā - komunistu līderu statujas, dažādas relikvijas no Padomju laikiem.. Ja man un vācietēm tas nebija kaut kas pilnīgi nepazīstams, tad taizemiete gan patiešām sev atklāja ko jaunu.
Pēc tam iesākās vēl viena nedēļa, kurā uz skolu gāju tikai 3 dienas. Kāpēc? Jo no ceturtdienas līdz svētdienai (11.04. - 14.04) beidzot norisinājās viens no apmaiņas gada gaidītākajiem YFU pasākumiem - ekskursija uz Čehijas galvaspilsētu Prāgu kopā ar visiem citiem apmaiņas studentiem. Tas bija kaut kas burvīgs, the time of my life. Pirmkārt, nav nozīmes, kurp dodies - ja kompānija ir citi exchaingeri, jautrība un lieliski piedzīvojumi garantēti. Otrkārt - ja gids 80% no sava darba laika ir piedzēries un angliski runā ar brutālu akcentu - vēl viens iemesls jautrībai. :D Un treškārt - kuram gan nepatīk savu apmeklēto galvaspilsētu listītei pievienot vēl kādu! :) Īsumā par to, ko mēs tur darījām: pirmā diena tika aizvadīta esot ceļā un darot pilnīgi stulbas lietas autobusā + pavadot 3 stundas Slovākijā un aplūkojot 3 baznīcas, no kurām vienā visas sienas noklātas ar īstiem galvaskausiem, brrr... Vakarā gājām uz vietējo restorānu ēst to slaveno čehu ēdienu, kas sastāv no liellopu gaļas, mērces un kaut kā līdzīga maizei, pēc tam atgriezāmies viesnīcā un pļāpājām istabiņās līdz apmēram vieniem naktī. Tajā pašā vakarā vāciete Dana nokļuva slimnīcā, kas būtiski ietekmēja nākamās dienas notikumus - Ungārijas YFU brīvprātīgās Nevien un Kata, kas brauca līdzi mūs uzmanīt, nevarēja ar mums kopā pavadīt daudz laika, jo vairākas reizes dienā brauca uz slimnīcu Danu apraudzīt un noformēt visus nepieciešamos dokumentus. Tā nu gandrīz visu otro dienu bijām nodoti gida rokās. Gids... Hmm, diezgan interesanta personība. :D Pēc apmēram 4 stundu pastaigas pa pilsētu, mēs tikām aizvesti uz bāru, kur, ja bija vēlēšanās, varēja nogaršot čehu alu (tas vēl bija ar brīvprātīgajām saskaņots). Taču nemelošu, sakot, ka diezgan liels bija mūsu pārsteigums, kad izejot no pirmā bāra, gids, pēc aptuveni pusstundas gājiena, tā vietā, lai vestu mūs uz nākamo apskates objektu, teica, ka aiziesim uz bāru, kuru apmeklē vietējie. Un es to bāru nemaz nesauktu par ''bāru'' - tā bija vienkārši prasta dzertuve. Viss skaidrs - gids mūs uz šejieni atvedis, jo pats vēlas turpināt čehu alus baudīšanu. Pēc tam mums tika dotas 3 stundas brīvā laika, kuras kopā ar Nehir izmantojām, lai iepirktu šādus tādus suvenīrus un aizietu uz Prāgas Hard Rock Cafe.. Tas bija awesome! Fantastiski viesmīļi, garšīgs ēdiens lielos daudzumos (vismaz cena daudzumam atbilstoša), superīga atmosfēra un kā punkts uz i - visas 3 nopirkām vienādas rokassprādzītes - uz melnas aukliņas uzvērta no zeltainas stieples izlocīta ģitāra. Tas bija tāds 3 in 1 darījums - pirmkārt, mums visām trim tagad ir oficiālas draudzības aprocītes un forša sajūta apzinoties, ka tad, kad šis gads būs cauri, kaut kur Vācijā un Turcijā ir meitenes, kam ap roku šāda pati rokassprādze un uz to paskatoties vienmēr viena par otru atcerēsimies. :) Otrkārt - tās rokassprādzītes ir tik lieliskas savā vienkāršībā, piestāv pie visa, tāpēc var nēsāt katru dienu; jau esmu saņēmusi vairākus komplimentus. Treškārt - cena bija smieklīgi zema (apmēram 1 lats), turklāt, mūsu samaksātā nauda (vismaz tam tā pēc idejas vajadzētu būt) tiek ziedota jaunu skolu izveidei Indijā, tā ka jā, sapriecājāmies. :) Kad brīvais laiks tuvojās beigām, devāmies atpakaļ uz galveno laukumu, kur bija jātiekas ar gidu un pārējiem. Protams, ka gids par pusstundu nokavējās. :D Jau pa gabalu smirdot pēc alkohola (tātad, skaidrs, ka savu brīvo laiku izmantojis apmeklējot vēl 3. bāru), viņš ierosina izmantot sabiedrisko transportu bez biļetēm, jo mums vairs neesot pietiekami daudz laika, lai ar kājām tiktu līdz hotelim - 18:00 izbrauc mūsu kuģītis, uz kura esam plānojuši ēst vakariņas un papriecāties par skaistiem Prāgas skatiem, pirms tam mums bija apsolīta brīva pusstunda viesnīcā, lai mazliet atpūstos, tādēļ steidzāmies pamatoti. Laimīgā kārtā nekāda kontrole mūsu ceļā netrāpījās, nelegāli, bet veiksmīgi nokļuvām viesnīcā, no turienes pēc pusstundas startējām uz kuģīti, uz kuru paspējam par mata tiesu. Tas bija awesome!! :O Prāga tumsā izskatījās burvīgi, ēdiens bija garšīgs un atmosfēra arī forša, ar YFUiešiem atcerējāmies visādus inside jokes no iepriekšējām nometnēm. Turklāt visu vēl jautrāku padarīja gids, kurš līdz tam laikam jau bija manāmi iereibis, uz kuģa turpināja dzert un visu laiku stāvēja pie mūsu galdiņa, stāstot ļoti random lietas pa pusei ungāriski, pa pusei angliski.. :D Vakara turpinājumam tika piedāvātas 2 opcijas - pirmā: iet kopā ar brīvprātīgajām uz bāru, bet būt atpakaļ hotelī jau 22os; 2. Taisnā ceļā doties atpakaļ uz hoteli. Es, Michelle, Nehir un pāris japānietes un taizemietes izvēlējāmies otro opciju, jo jau pašā sākumā zinājām, ka taisnā ceļā uz hoteli nedosimies. :D Ne mirkli nenožēlojām, ka neaizgājām uz kārtējo bāru, jo staigājām pa pilsētu un centāmies sameklēt kādu veikalu, kurā Miho varētu nopirkt zobu birsti - kā izrādās, kaut ko tādu Prāgā atrast ir daudz grūtāk kā varētu likties. Droši vien tagad tas izklausās dīvaini, taču teikšu - bija neaizmirstami! Es nevaru to izskaidrot un tas, kas nav bijis apmaiņas skolēns, laikam arī nevarētu saprast, taču jā - pat meklēt kādu veikalu, kurā iegādāties tik garlaicīgu priekšmetu kā zobu birste kopā ar jauniešiem no 4 dažādām valstīm, pa ceļam uzņemot muļkīgus video un bildes, maldoties un runājoties ar vietējiem, var saukt par neaizmirstamu piedzīvojumu! :) Tad, kad mūsu meklējumi beidzot bija vainagojušies ar panākumiem, atgriezāmies viesnīcā un atkal pļāpājām istabiņās līdz vēlai naktij.
Trešā diena iesākās tāpat kā pirmā - ar garu pastaigu pa Prāgu. Uzrāpāmies pāris pakalnos, no kuriem pavērās skaists skats uz pilsētu utt., taču dienas galvenais notikums bija tikšanās ar Čehijas YFU apmaiņas skolēniem un pāris brīvprātīgajiem. Čehu YFU ir ļoti neliels, šogad tur ir tikai 8 apmaiņas skolēni, mūs ar savu sabiedrību pagodināja tikai 4 - Oktāvio no Meksikas, Mind no Taizemes, Theresa no Nīderlandes, ''meitene, kuras vārdu es neatceros'' no Vācijas + 2 brīvprātīgie un viena viesmāsa. Tad mums vajadzēja sadalīties 4 grupās, katrā grupā bija viens cilvēks no Čehu YFU, tika izdalītas pilsētas kartes un dots uzdevums apmeklēt katru no kartē atzīmētajiem aptuveni 15 objektiem, kā arī izpildīt dotos uzdevumus un atbildēt uz jautājumiem. Biju grupā kopā ar Michelle, Nehir, Pat, Chamb un Mind (pēdējās 3 ir no Taizemes). Teikšu godīgi - tas pasākums bija mokošs! :D Brīvprātīgie bija drusciņ pārcentušies, uzdevuma izpildei tika dotas 4 stundas un patiesībā tieši tik daudz arī vajadzēja, kas nozīmēja, ka 4 stundas bez mirkļa atpūtai staigājām pa pilsētu. Lieki pieminēt, ka pēc tam visi bijām nelietojami... Taču tad sekoja vakariņas, kurās no čehu YFU mums pievienojās tikai Oktāvio, ar viņu tad arī sanāca tā vairāk parunāt un jāatzīst, ka viņš ir pavisam savādāks, ja salīdzina ar mūsu YFU meksikāņiem, daudz prātīgāks un nosvērtāks, haha. Pēc tam tika dots brīvais laiks līdz pat 0.00 (wow, negaidīta laipnība no brīvprātīgo puses), jo tas bija mūsu pēdējais vakars Prāgā. Laikapstākļi gan nelutināja, klasiskajai grupai (man, Nehir, Michellei un pāris aziātēm) bija doma pasēdēt galvenajā laukumā un vienkārši pavērot cilvēkus + nopirkt kaut kādas dāvaniņas viesģimenēm, taču pirmo plāna daļu nācās atmest, jo lija lietus. Tā nu vilkāmies meklēt veikalus, kur varētu dabūt kaut ko sakarīgu, taču neatradām, atgriezāmies pie vecajām vērtībām - iepriekšējās dienas 24/7 pārtikas veikaliņu ar pārdevēju indieti. :D Bet nu nezinu, tas pēdējais vakars sanāca tāds-nekāds, visi bijām pārguruši, izbesījušies, gandrīz sastrīdējos ar Michelle un Nehir arī nebija sevišķi labā garastāvoklī, tāpēc vienkārši uzaicinājām Mind mums līdzi un aizgājām sēdēt hoteļa istabiņās, taču vakars beidzās nepieklājīgi agri - jau ap 12iem gājām gulēt. Pēdējā, ceturtajā dienā, nenotika nekas īpašs vai aizraujošs - atpakaļceļā vēl apstājāmies kādā nelielā Čehijas ciematiņā, taču pēc tam tikai braucām un braucām, ap 19iem bijām Budapeštā. Kopumā - Prāga man patika, taču kompānija man patika vēl labāk. Budapešta tomēr ir vairāk ''mana pilsēta'', jo Budapeštā ir apvienots tas, kas, manuprāt, kārtīgai galvaspilsētai vajadzīgs - gan tā ''lielpilsētas sajūta'', gan sena arhitektūra un iespēja atklāt arvien jaunas, mazas, mīlīgas ieliņas. Prāga likās pārāk, kā mans tētis vienmēr saka par šāda veida pilsētām - ''piparkūku pilsētiņa'', mazliet par ''tūristisku''.
20. aprīlī bija Ungārijas YFU 20 gadu jubilejas balle. Tas bija kaut kas fantastisks - svinības notika restorānā kāda Budapeštas pakalna virsotnē, izejot ārā, pavērās lielisks skats pāri visai izgaismotajai pilsētai. Pati balle arī diezgan vērienīga - viesu skaits tuvu pie trīs simtiem, tur bija gan bijušie apmaiņas skolēni, gan tie, kas vēl kaut kur tikai brauks, gan viesģimenes, gan citu valstu YFU pārstāvji, kā arī pat daži jaunieši, kas Ungārijā apmaiņas gadā bijuši pirms kāda laiciņa. Ar Nehir un viesmāsu ballē palikām līdz pašām beigām, nodejojām līdz 3.00. :D Pēc tam sekoja diezgan interesants ceļš uz Budapeštas centru ar YFU autobusu (jo sabiedriskais transports uz to kalnu nekursē), kura laikā diezgan pamatīgi iereibuši YFU brīvprātīgie dalījās savas dzīves atklāsmēs pa pusei ungāriski, pa pusei angliski. :D Sen tā nebiju smējusies.
Pēdējās 2 nedēļās nekādu lielu notikumu nav bijis, taču viena būtiska izmaiņa - sācies pavasaris (un tagad pat teiktu, ka vasara, viss zaļš un ziedošs, nav ne dienas, kad temperatūra būtu zemāka par 20 grādiem) un līdz ar to arī cilvēki mainījušies. Mani klasesbiedri pamodušies no ziemas miega, un tagad katru katru nedēļu pēc skolas darām kaut ko kopā. Katru starpbrīdi sauļojamies skolas pagalmā, mēģinām pierunāt skolotājus stundas vadīt ārā un skaitām dienas līdz mācību gada beigām ( es nē). Tik ļoti negribas pamest to Karinthy Frigyes ģimnāziju! Ļoti gribētu šo skolu paņemt līdzi uz Latviju..
Šo piektdien būs Ballagás - pasākums 12. un 13. klašu skolēniem, kas ir kā pēdējais zvans un izlaidums vienā personā. Dīvaini, taču pēc eksāmeniem viņiem nav nekādu svinību, jau pirms tiem visi ir pieņēmuši, ka skolu tu noteikti esi absolvējis (lai gan vēl nav zināms, vai eksāmenus vispār noliksi :D ). Patiesībā, tas būs diezgan skumji - pēc Ballagás 12os un 13os vairs neredzēsim, viņi nedēļas laikā uzrakstīs eksāmenus un prom būs... Lai gan es no 13. klasēm nevienu tā īsti nepazīstu, skumji būs tik un tā, jo tomēr pierasts viņus diendienā redzēt staigājam pa KFG gaiteņiem...
Citādi - vienkārši baudu dzīvi, cenšos neizniekot ne minūti, jo laika tiešām vairs nav daudz - palikuši vēl precīzi 2 mēneši apmaiņas studenta kārtā, kas ir ļoti skumji un neaptverami - nu kā, kā tas laiks tik ātri paskrēja?!?! Jau tagad gribētu to visu izdzīvot vēlreiz, šis noteikti bijis manas dzīves spilgtākais un visinteresantākais gads. Tieši pēdējā mēneša laikā ar pāris klasesbiedriem esmu tā pamatīgi satuvinājusies, daudz laika pavadām kopā arī pēc stundām, viņi teic, ka rīkošot man atvadu ballīti un ka negrib, lai braucu prom..
Šodien 1. maijs. Maijs un jūnijs jau ir plāniem pilni mēneši - Ballagás, klases ekskursija, pēc tam vecāki un Lina Budapeštā, tālāks ceļojums Ungārijā ar viesģimeni, pa vidu tam visam pāris nozīmīgas dzimšanas dienas, vēl 2 YFU pasākumi - gulašzupas gatavošanas ballīte (jā, jā izklausās dīvaini, bet arī viņi saprot, ka kauns būtu mūs laist prom, neiemācot gatavot pašu svarīgāko ēdienu šajā valstī :D ) un 3 dienu nometne pirms prombraukšanas, mācību gada beigas 14. jūnijā un kaut kad vēl jārīko atvadu ballīte.. Tad no 28. jūnija līdz 2. jūlijam YES nometne Berlīnē, un tad 2. jūlijā atgriešanās LV pie it kā vecās dzīves (kas patiesībā tagad atkal jāsāk no nulles). Aplis būs noslēdzies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru